Humors
From Wikipedia, the free encyclopedia
Humors (angļu: humour; no latīņu: humor) ir spēja dzīvē saskatīt, labsirdīgi izteikt un mākslā attēlot dzīves pretrunas to smieklīgajās izpausmēs, komiskas īpašības un parādības.[1] Mākslas zinātnieks Nikolajs Černiševskis humoru saskatīja kā kritisku un paškritisku spēju saskatīt komiskus trūkumus citos un sevī pašā. Arī mūsdienās šīs traktējums ir viens no populārākajiem. Tas var izpausties gan tēlotāja, gan arī aktiermākslā, mūzikā, literatūrā, katrs šīs mākslas veids ienes humora izpratnē jaunu skatījumu un nianses.
Termins "humors" nāk no senās Grieķijas "humorālās medicīnas", kas noteica, ka humori (latīņu: humor, "ķermeņa šķidrums") kontrolēja cilvēku veselību un emocijas.
Uz humoru reaģē visu vecumu un kultūru cilvēki. Lielākā daļa cilvēku spēj izjust humoru - izklaidēties, smaidīt vai smieties par kaut ko smieklīgu (piemēram, vārdu spēlēm vai jokiem), un tāpēc var uzskatīt, ka viņiem ir humora izjūta. Personai, kurai trūkst humora izjūtas, var uzskatīt, ka uzvedība, kas to pamudina, ir neizskaidrojama, dīvaina vai pat neracionāla. Lai arī galu galā humora izjūtu nosaka personīgā gaume, tomēr humora izjūta var būt atkarīga arī no daudziem faktoriem, ieskaitot ģeogrāfisko atrašanās vietu, kultūru, dzīves pieredz, izglītības līmeni, inteliģenci un kontekstu. Piemēram, mazi bērni var dot priekšroku vienkāršam vizuālajam humoram, piemēram, Looney Tunes vai Toma un Džerija animācijas filmām, kuru fiziskā daba padara to pieejamu viņiem. Turpretī sarežģītākām humora formām, piemēram, satīrai, ir nepieciešama izpratne par tās sociālo nozīmi un kontekstu, un tādējādi tās mēdz patikt nobriedušākai auditorijai.