Navigācija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Navigācija ir daļa no kuģu vadīšanas zinātnes, kas sastāv no virknes atsevišķu priekšmetu, kuri teorētiski un praktiski risina šādus uzdevumus:
- īsākā un izdevīgākā ceļa izvēle, ņemot vērā navigācijas un hidrometeoroloģiskos apstākļus;
- kuģa bezavāriju vadīšana pa izvēlēto ceļu;
- esošo kuģu vadīšanas paņēmienu ar navigācijas līdzekļiem vai sistēmām izpēte, kā arī jaunu izstrāde atbilstoši aktuālajam zinātnes un tehnikas līmenim.
Navigācija apskata:
- Zemes formu un izmērus;
- kartogrāfisko projekciju, kuras izmanto kuģu vadīšanā, teorijas pamatus un ar to palīdzību, kā arī grafiskiem un analītiskiem paņēmieniem veikto specifisko stūrmaņa uzdevumu risināšanu, lai vadītu kuģi, ņemot vērā dažādu faktoru (vējš, straume, vējš un straume kopā) iedarbību;
- virziena un jūrā noietās distances noteikšanas jautājumus;
- kuģa vietas noteikšanu pēc kursa un noietās distances, kā arī vietas noteikšanu jūrā pēc krasta un peldošiem orientieriem ar stūrmaņa instrumentiem un navigācijas līdzekļiem. Tāpat apskata navigācijas līdzekļu kļūdu noteikšanu un kuģa vietas noteikšanas precizitāti;
- kuģu vadīšanas un bezavāriju pārgājiena veikšanas jautājumus īpašos navigācijas apstākļos (šaurumos, šērās, ledū, ierobežotas redzamības apstākļos);
- izdevīgākos paņēmienus maršruta izvēlē pie lielām distancēm, ņemot vērā ekonomisko izdevīgumu.[1]
Iespējams, svarīgākais navigācijas uzdevums ir kuģa vietas noteikšana, lai nepieciešamības gadījumā varētu to atgriezt atpakaļ uz iepriekš izvēlētā ceļa. Bez piekrastes navigācijas (izmantojot krasta orientierus) izšķir tādus navigācijas tipus kā: bazimetriskā navigācija, jūrniecības astronomija, grafiskais lagrēķins, inerciālā navigācija, locija, radionavigācija, radara navigācija, pavadoņnavigācija.[2]