Pensija
finansiāls nodrošinājums pēc darba spēju zuduma / From Wikipedia, the free encyclopedia
Pensija (latīņu: pension — ‘izmaksa’) ir finansiāls nodrošinājums situācijai, kad indivīda darba spējas zudušas (vecums, invaliditāte), saglabājot līdzšinējam dzīves līmenim tuvu komforta līmeni. Veidojas no indivīda iemaksām dzīves laikā, vai valsts piešķirtas pensijas par īpašiem nopelniem.
Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas: Darba ņēmējs šobrīd maksā 11% no savas algas, bet darba devējs no izmaksājamās algas — 24%, t.i. kopā — 35%), apdrošinoties, lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums, t.i., personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Šādu skaidrojumu dod LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, "personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības".[1]