Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Rietumu Brīvprātīgo armija (krievu: За́падная доброво́льческая а́рмия), vāciski saukta arī par Krievijas Rietumu armiju (vācu: Russische Westarmee) jeb Rietumkrievijas Atbrīvošanas armiju (vācu: Die Westrussische Befreiungsarmee), kā arī saukti par Bermontiešiem,[1][2] bija Pāvela Bermonta-Avalova komandētā un Rīdigera fon der Golca atbalstītā krievu un vācu algotņu armija, kas Brīvības cīņu laikā 1919. gada rudenī (Bermontiādes laikā) karoja pret Latvijas Bruņotajiem spēkiem.
Vienīgais saglabājies armijas karogs | |
Valsts |
Baltā kustība (oficiāli) Vācija (neoficiāli) |
---|---|
Pastāvēšanas laiks | 1919. gada 11. septembris — 1919. gada 1. decembris |
Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
Karavīru skaits | ap 50 000 |
Militārās operācijas |
Latvijas brīvības cīņas Lietuvas brīvības cīņas |
Komandieri | |
Komandieri |
Pāvels Bermonts Valters fon Eberharts |
Armiju nodibināja tajā Krievijas pilsoņu karā periodā, kad Deņikina Dienvidkrievijas armija 1919. gada jūlijā—novembrī strauji virzījās uz Maskavu un uz Vāciju orientētie krievu un vācbaltiešu politiķi plānoja izveidot restaurētās Krievijas Impērijas rietumu provincēs sev lojālu t.s. "Rietumkrievijas valdību". 1919. gada septembrī ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai — operāciju "Zibensspēriens" (vācu: Blitzschlag)[3]