Speciālā relativitātes teorija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Speciālā relativitātes teorija ir teorija, kas apraksta mehānikas likumus, kā arī telpas un laika īpašības, ja kustības ātrumi ir tuvi gaismas ātrumam. Klasiskā Ņūtona mehānika ir uzskatāma par speciālās relativitātes teorijas tuvinājumu pie maziem ātrumiem. Novirzes no klasiskās mehānikas sauc par relatīvistiskajiem efektiem, bet ātrumus, pie kādiem šādi efekti sāk parādīties — par relatīvistiskajiem ātrumiem. Lielo ātrumu fiziku, kas balstās uz speciālo relativitātes teoriju, sauc par relatīvistisko fiziku (tā iedalās relatīvistiskajā mehānikā un relatīvistiskajā elektrodinamikā[1]). Speciālā relativitātes teorija darbojas tikai inerciālās atskaites sistēmās, atšķirībā no vispārīgās relativitātes teorijas, kas apraksta arī gravitācijas mijiedarbību un neinerciālu kustību[2].