Vilis Samsons
From Wikipedia, the free encyclopedia
Vilis Samsons (dzimis 1920. gada 3. decembrī Liepnā, miris 2011. gada 17. septembrī)[1] bija latviešu-padomju vēsturnieks, LKP un Latvijas PSR valdības funkcionārs, Otrā pasaules kara laikā — padomju partizānu vienības vadītājs. Līdzās Aleksandram Drīzulim un Jānim Dzintaram tiek uzskatīts par vienu no "toņa noteicējiem" vēstures zinātnē LPSR pēdējos gadu desmitos.[2]
|
1934. gadā Samsons pabeidza Liepnas pamatskolu un 1940. gadā Rēzeknes Skolotāju institūtu,[3] pirms Otrā pasaules kara Samsons strādāja Ludzas apriņķa Istalsnas sešu klašu pamatskolā. 1941. gadā iestājās Sarkanajā armijā, cīnījās pie Maskavas un Staraja Rusas, 1942. gadā beidza virsnieku kursus.[3][4]
Krievijā izveidotās diversantu grupas sastāvā tika iesūtīts Latvijā. 1943. gadā izveidoja un kopš 1944. gada marta[3] komandēja Latviešu padomju partizānu 1. brigādi, kas darbojās Ziemeļlatvijā.[5] Kopš 1945. gada atvaļināts pulkvedis, Padomju Savienības varonis (1945).
Bija PSKP biedrs kopš 1943. gada, 1946. gadā pabeidzis Augstāko partijas skolu pie PSKP CK, 1949. gadā Sabiedrisko zinātņu akadēmiju pie PSKP CK. 1949.—1950. gadā strādājis par filozofijas katedras vadītāju Latvijas PSR partijas skolā. 1950.—1960. gadā Latvijas PSR izglītības ministrs.[3]
1952.—1963. gadā LKP CK loceklis, Augstākās Padomes deputāts no 1951. gada līdz tās 11. sasaukumam 1989. gadā.[6]
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis kopš 1968. gada, no 1961. līdz 1992. gadam akadēmiķis — sekretārs.[7]
1963.—1972. gadā bija Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas galvenais redaktors.[3]
Padomju laikā apbalvots ar 8 ordeņiem un medaļām.[3]
21. gadsimtā iebildis pret, viņaprāt, tendenciozo pretpadomju skatījumu uz Otro pasaules karu Latvijas oficiālajā vēsturē.[8]
Miris 2011. gadā, apglabāts Carnikavas kapos.[3]