adjunctivus

Latin

Etymology

From adiungō (“to join”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ad.juːŋkˈtiː.wʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [ad.juŋkˈtiː.vus]

Adjective

adjūnctīvus (feminine adjūnctīva, neuter adjūnctīvum); first/second-declension adjective

1. alternative form of adiūnctivus

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	adjūnctīvus	adjūnctīva	adjūnctīvum		adjūnctīvī	adjūnctīvae	adjūnctīva
genitive	adjūnctīvī	adjūnctīvae	adjūnctīvī		adjūnctīvōrum	adjūnctīvārum	adjūnctīvōrum
dative	adjūnctīvō	adjūnctīvae	adjūnctīvō		adjūnctīvīs
accusative	adjūnctīvum	adjūnctīvam	adjūnctīvum		adjūnctīvōs	adjūnctīvās	adjūnctīva
ablative	adjūnctīvō	adjūnctīvā	adjūnctīvō		adjūnctīvīs
vocative	adjūnctīve	adjūnctīva	adjūnctīvum		adjūnctīvī	adjūnctīvae	adjūnctīva

References

• “adjunctivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “adjunctivus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.