cenaturio

Latin

Etymology

From cēnō (“I dine, eat dinner”) +‎ -turiō (desiderative suffix).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [keː.naːˈtʊ.ri.oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [t͡ʃe.naˈt̪uː.ri.o]

Verb

cēnāturiō (present infinitive cēnāturīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stems

1. to have an appetite for dinner

Conjugation

   Conjugation of cēnāturiō (fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stems)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	cēnāturiō		cēnāturīs		cēnāturit		cēnāturīmus		cēnāturītis		cēnāturiunt
	imperfect	cēnāturiēbam		cēnāturiēbās		cēnāturiēbat		cēnāturiēbāmus		cēnāturiēbātis		cēnāturiēbant
	future	cēnāturiam		cēnāturiēs		cēnāturiet		cēnāturiēmus		cēnāturiētis		cēnāturient
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	cēnāturiam		cēnāturiās		cēnāturiat		cēnāturiāmus		cēnāturiātis		cēnāturiant
	imperfect	cēnāturīrem		cēnāturīrēs		cēnāturīret		cēnāturīrēmus		cēnāturīrētis		cēnāturīrent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		cēnāturī		—		—		cēnāturīte		—
	future	—		cēnāturītō		cēnāturītō		—		cēnāturītōte		cēnāturiuntō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		cēnāturīre			—			cēnāturiēns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		cēnāturiendī		cēnāturiendō		cēnāturiendum		cēnāturiendō		—		—

References

• “cenaturio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “cenaturio”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.