certatus

Latin

Etymology 1

Perfect passive participle of certō.

Participle

certātus (feminine certāta, neuter certātum); first/second-declension participle

1. wrestled
2. contended, disputed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	certātus	certāta	certātum		certātī	certātae	certāta
genitive	certātī	certātae	certātī		certātōrum	certātārum	certātōrum
dative	certātō	certātae	certātō		certātīs
accusative	certātum	certātam	certātum		certātōs	certātās	certāta
ablative	certātō	certātā	certātō		certātīs
vocative	certāte	certāta	certātum		certātī	certātae	certāta

Etymology 2

Perfect active participle of certor.

Participle

certātus (feminine certāta, neuter certātum); first/second-declension participle

1. having wrestled
2. having contended, disputed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	certātus	certāta	certātum		certātī	certātae	certāta
genitive	certātī	certātae	certātī		certātōrum	certātārum	certātōrum
dative	certātō	certātae	certātō		certātīs
accusative	certātum	certātam	certātum		certātōs	certātās	certāta
ablative	certātō	certātā	certātō		certātīs
vocative	certāte	certāta	certātum		certātī	certātae	certāta

Etymology 3

From certō +‎ -tus (forming action nouns).

Noun

certātus m (genitive certātūs); fourth declension

1. struggle, contention
2. fight

   Synonyms: certāmen, dīmicātiō, duellum, līs, rixa

Declension

Fourth-declension noun.

	singular	plural
nominative	certātus	certātūs
genitive	certātūs	certātuum
dative	certātuī	certātibus
accusative	certātum	certātūs
ablative	certātū	certātibus
vocative	certātus	certātūs

References

• “certatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “certatus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Online Latin dictionary, Olivetti