communitus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of commūniō.

Participle

commūnītus (feminine commūnīta, neuter commūnītum); first/second-declension participle

1. strengthened

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	commūnītus	commūnīta	commūnītum		commūnītī	commūnītae	commūnīta
genitive	commūnītī	commūnītae	commūnītī		commūnītōrum	commūnītārum	commūnītōrum
dative	commūnītō	commūnītae	commūnītō		commūnītīs
accusative	commūnītum	commūnītam	commūnītum		commūnītōs	commūnītās	commūnīta
ablative	commūnītō	commūnītā	commūnītō		commūnītīs
vocative	commūnīte	commūnīta	commūnītum		commūnītī	commūnītae	commūnīta

References

• “communitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “communitus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “communitus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.