conitens

Latin

Etymology

Present participle of cōnītor.

Participle

cōnītēns (genitive cōnītentis); third-declension one-termination participle

1. struggling

Declension

Third-declension participle.

	singular			plural
	masc./fem.	neuter		masc./fem.	neuter
nominative	cōnītēns			cōnītentēs	cōnītentia
genitive	cōnītentis			cōnītentium
dative	cōnītentī			cōnītentibus
accusative	cōnītentem	cōnītēns		cōnītentēs cōnītentīs	cōnītentia
ablative	cōnītente cōnītentī1			cōnītentibus
vocative	cōnītēns			cōnītentēs	cōnītentia

¹When used purely as an adjective.