conjecturus

Latin

Etymology

Future active participle of conjiciō

Participle

conjectūrus (feminine conjectūra, neuter conjectūrum); first/second-declension participle

1. conjecture, supposition

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	conjectūrus	conjectūra	conjectūrum		conjectūrī	conjectūrae	conjectūra
genitive	conjectūrī	conjectūrae	conjectūrī		conjectūrōrum	conjectūrārum	conjectūrōrum
dative	conjectūrō	conjectūrae	conjectūrō		conjectūrīs
accusative	conjectūrum	conjectūram	conjectūrum		conjectūrōs	conjectūrās	conjectūra
ablative	conjectūrō	conjectūrā	conjectūrō		conjectūrīs
vocative	conjectūre	conjectūra	conjectūrum		conjectūrī	conjectūrae	conjectūra