cunctatus

Latin

Etymology

Perfect active participle of cūnctor.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [kuːŋkˈtaː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [kuŋkˈtaː.tus]

Participle

cūnctātus (feminine cūnctāta, neuter cūnctātum, comparative cūnctātior, superlative cūnctātissimus); first/second-declension participle

1. having hesitated

Declension

First/second-declension participle.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	cūnctātus	cūnctāta	cūnctātum		cūnctātī	cūnctātae	cūnctāta
genitive	cūnctātī	cūnctātae	cūnctātī		cūnctātōrum	cūnctātārum	cūnctātōrum
dative	cūnctātō	cūnctātae	cūnctātō		cūnctātīs
accusative	cūnctātum	cūnctātam	cūnctātum		cūnctātōs	cūnctātās	cūnctāta
ablative	cūnctātō	cūnctātā	cūnctātō		cūnctātīs
vocative	cūnctāte	cūnctāta	cūnctātum		cūnctātī	cūnctātae	cūnctāta

References

• “cunctatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “cunctatus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.