decretus

Latin

Etymology 1

Perfect passive participle of dēcernō.

Participle

dēcrētus (feminine dēcrēta, neuter dēcrētum); first/second-declension participle

1. decided

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēcrētus	dēcrēta	dēcrētum		dēcrētī	dēcrētae	dēcrēta
genitive	dēcrētī	dēcrētae	dēcrētī		dēcrētōrum	dēcrētārum	dēcrētōrum
dative	dēcrētō	dēcrētae	dēcrētō		dēcrētīs
accusative	dēcrētum	dēcrētam	dēcrētum		dēcrētōs	dēcrētās	dēcrēta
ablative	dēcrētō	dēcrētā	dēcrētō		dēcrētīs
vocative	dēcrēte	dēcrēta	dēcrētum		dēcrētī	dēcrētae	dēcrēta

Etymology 2

Perfect participle of dēcrēscō.

Participle

dēcrētus (feminine dēcrēta, neuter dēcrētum); first/second-declension participle

1. having decreased

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēcrētus	dēcrēta	dēcrētum		dēcrētī	dēcrētae	dēcrēta
genitive	dēcrētī	dēcrētae	dēcrētī		dēcrētōrum	dēcrētārum	dēcrētōrum
dative	dēcrētō	dēcrētae	dēcrētō		dēcrētīs
accusative	dēcrētum	dēcrētam	dēcrētum		dēcrētōs	dēcrētās	dēcrēta
ablative	dēcrētō	dēcrētā	dēcrētō		dēcrētīs
vocative	dēcrēte	dēcrēta	dēcrētum		dēcrētī	dēcrētae	dēcrēta

References

• “decretus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “decretus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “decretus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.