definitus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dēfīniō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [deː.fiːˈniː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [de.fiˈniː.tus]

Participle

dēfīnītus (feminine dēfīnīta, neuter dēfīnītum); first/second-declension participle

1. limited, terminated

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēfīnītus	dēfīnīta	dēfīnītum		dēfīnītī	dēfīnītae	dēfīnīta
genitive	dēfīnītī	dēfīnītae	dēfīnītī		dēfīnītōrum	dēfīnītārum	dēfīnītōrum
dative	dēfīnītō	dēfīnītae	dēfīnītō		dēfīnītīs
accusative	dēfīnītum	dēfīnītam	dēfīnītum		dēfīnītōs	dēfīnītās	dēfīnīta
ablative	dēfīnītō	dēfīnītā	dēfīnītō		dēfīnītīs
vocative	dēfīnīte	dēfīnīta	dēfīnītum		dēfīnītī	dēfīnītae	dēfīnīta

References

• “definitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “definitus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “definitus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.