devicturus

Latin

Etymology

Future active participle of dēvincō.

Participle

dēvictūrus (feminine dēvictūra, neuter dēvictūrum); first/second-declension participle

1. about to defeat

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēvictūrus	dēvictūra	dēvictūrum		dēvictūrī	dēvictūrae	dēvictūra
genitive	dēvictūrī	dēvictūrae	dēvictūrī		dēvictūrōrum	dēvictūrārum	dēvictūrōrum
dative	dēvictūrō	dēvictūrae	dēvictūrō		dēvictūrīs
accusative	dēvictūrum	dēvictūram	dēvictūrum		dēvictūrōs	dēvictūrās	dēvictūra
ablative	dēvictūrō	dēvictūrā	dēvictūrō		dēvictūrīs
vocative	dēvictūre	dēvictūra	dēvictūrum		dēvictūrī	dēvictūrae	dēvictūra