dignatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dignō.

Participle

dignātus (feminine dignāta, neuter dignātum); first/second-declension participle

1. deigned (worthy)

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dignātus	dignāta	dignātum		dignātī	dignātae	dignāta
genitive	dignātī	dignātae	dignātī		dignātōrum	dignātārum	dignātōrum
dative	dignātō	dignātae	dignātō		dignātīs
accusative	dignātum	dignātam	dignātum		dignātōs	dignātās	dignāta
ablative	dignātō	dignātā	dignātō		dignātīs
vocative	dignāte	dignāta	dignātum		dignātī	dignātae	dignāta