effeminatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of effēminō.

Participle

effēminātus (feminine effēmināta, neuter effēminātum); first/second-declension participle

1. weakened, enervated
2. emasculated

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	effēminātus	effēmināta	effēminātum		effēminātī	effēminātae	effēmināta
genitive	effēminātī	effēminātae	effēminātī		effēminātōrum	effēminātārum	effēminātōrum
dative	effēminātō	effēminātae	effēminātō		effēminātīs
accusative	effēminātum	effēminātam	effēminātum		effēminātōs	effēminātās	effēmināta
ablative	effēminātō	effēminātā	effēminātō		effēminātīs
vocative	effēmināte	effēmināta	effēminātum		effēminātī	effēminātae	effēmināta

References

• “effeminatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “effeminatus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “effeminatus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.