evicturus

Latin

Etymology

Future active participle of ēvincō

Participle

ēvictūrus (feminine ēvictūra, neuter ēvictūrum); first/second-declension participle

1. about to vanquish

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	ēvictūrus	ēvictūra	ēvictūrum		ēvictūrī	ēvictūrae	ēvictūra
genitive	ēvictūrī	ēvictūrae	ēvictūrī		ēvictūrōrum	ēvictūrārum	ēvictūrōrum
dative	ēvictūrō	ēvictūrae	ēvictūrō		ēvictūrīs
accusative	ēvictūrum	ēvictūram	ēvictūrum		ēvictūrōs	ēvictūrās	ēvictūra
ablative	ēvictūrō	ēvictūrā	ēvictūrō		ēvictūrīs
vocative	ēvictūre	ēvictūra	ēvictūrum		ēvictūrī	ēvictūrae	ēvictūra