gratulatorius

Latin

Etymology

From grātulor (“congratulate, rejoice”) +‎ -tōrius.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ɡraː.tʊ.ɫaːˈtoː.ri.ʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [ɡra.tu.laˈtɔː.ri.us]

Adjective

grātulātōrius (feminine grātulātōria, neuter grātulātōrium); first/second-declension adjective

1. congratulatory

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	grātulātōrius	grātulātōria	grātulātōrium		grātulātōriī	grātulātōriae	grātulātōria
genitive	grātulātōriī	grātulātōriae	grātulātōriī		grātulātōriōrum	grātulātōriārum	grātulātōriōrum
dative	grātulātōriō	grātulātōriae	grātulātōriō		grātulātōriīs
accusative	grātulātōrium	grātulātōriam	grātulātōrium		grātulātōriōs	grātulātōriās	grātulātōria
ablative	grātulātōriō	grātulātōriā	grātulātōriō		grātulātōriīs
vocative	grātulātōrie	grātulātōria	grātulātōrium		grātulātōriī	grātulātōriae	grātulātōria

References

• “gratulatorius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “gratulatorius”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.