marginatus

Latin

Etymology

From margō, marginis (“margin”) +‎ -ātus (“-ed”); or alternatively, from the perfect passive participle of marginō (“to furnish with a margin, enclose with a margin”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [mar.ɡɪˈnaː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [mar.d͡ʒiˈnaː.tus]

Adjective

marginātus (feminine margināta, neuter marginātum); first/second-declension adjective

1. having a border or margin

   Synonyms: cīnctus, limbātus

   Antonym: ēmarginātus

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	marginātus	margināta	marginātum		marginātī	marginātae	margināta
genitive	marginātī	marginātae	marginātī		marginātōrum	marginātārum	marginātōrum
dative	marginātō	marginātae	marginātō		marginātīs
accusative	marginātum	marginātam	marginātum		marginātōs	marginātās	margināta
ablative	marginātō	marginātā	marginātō		marginātīs
vocative	margināte	margināta	marginātum		marginātī	marginātae	margināta

Derived terms

• immarginātus