protestatus

Latin

Etymology

Perfect active participle of prōtestor.

Participle

prōtestātus (feminine prōtestāta, neuter prōtestātum); first/second-declension participle

1. having testified
2. having protested

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	prōtestātus	prōtestāta	prōtestātum		prōtestātī	prōtestātae	prōtestāta
genitive	prōtestātī	prōtestātae	prōtestātī		prōtestātōrum	prōtestātārum	prōtestātōrum
dative	prōtestātō	prōtestātae	prōtestātō		prōtestātīs
accusative	prōtestātum	prōtestātam	prōtestātum		prōtestātōs	prōtestātās	prōtestāta
ablative	prōtestātō	prōtestātā	prōtestātō		prōtestātīs
vocative	prōtestāte	prōtestāta	prōtestātum		prōtestātī	prōtestātae	prōtestāta