regnatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of rēgnō.

Participle

rēgnātus (feminine rēgnāta, neuter rēgnātum); first/second-declension participle

1. reigned

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	rēgnātus	rēgnāta	rēgnātum		rēgnātī	rēgnātae	rēgnāta
genitive	rēgnātī	rēgnātae	rēgnātī		rēgnātōrum	rēgnātārum	rēgnātōrum
dative	rēgnātō	rēgnātae	rēgnātō		rēgnātīs
accusative	rēgnātum	rēgnātam	rēgnātum		rēgnātōs	rēgnātās	rēgnāta
ablative	rēgnātō	rēgnātā	rēgnātō		rēgnātīs
vocative	rēgnāte	rēgnāta	rēgnātum		rēgnātī	rēgnātae	rēgnāta

References

• "regnatus", in Charles du Fresne du Cange, Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)