sortitus

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [sɔrˈtiː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [sorˈtiː.tus]

Etymology 1

From sortior +‎ -tus.

Noun

sortītus m (genitive sortītūs); fourth declension

1. lottery (drawing of lots)

Declension

Fourth-declension noun.

	singular	plural
nominative	sortītus	sortītūs
genitive	sortītūs	sortītuum
dative	sortītuī	sortītibus
accusative	sortītum	sortītūs
ablative	sortītū	sortītibus
vocative	sortītus	sortītūs

Etymology 2

Perfect active participle of sortior.

Participle

sortītus (feminine sortīta, neuter sortītum, adverb sortītō); first/second-declension adjective

1. having drawn lots

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	sortītus	sortīta	sortītum		sortītī	sortītae	sortīta
genitive	sortītī	sortītae	sortītī		sortītōrum	sortītārum	sortītōrum
dative	sortītō	sortītae	sortītō		sortītīs
accusative	sortītum	sortītam	sortītum		sortītōs	sortītās	sortīta
ablative	sortītō	sortītā	sortītō		sortītīs
vocative	sortīte	sortīta	sortītum		sortītī	sortītae	sortīta

Derived terms

• sortītō

References

• “sortitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “sortitus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• "sortitus", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• “sortitus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.