tributus

Latin

Etymology 1

Perfect passive participle of tribuō.

Participle

tribūtus (feminine tribūta, neuter tribūtum); first/second-declension participle

1. bestowed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	tribūtus	tribūta	tribūtum		tribūtī	tribūtae	tribūta
genitive	tribūtī	tribūtae	tribūtī		tribūtōrum	tribūtārum	tribūtōrum
dative	tribūtō	tribūtae	tribūtō		tribūtīs
accusative	tribūtum	tribūtam	tribūtum		tribūtōs	tribūtās	tribūta
ablative	tribūtō	tribūtā	tribūtō		tribūtīs
vocative	tribūte	tribūta	tribūtum		tribūtī	tribūtae	tribūta

Etymology 2

tribū(s) +‎ -tus

Adjective

tribūtus (feminine tribūta, neuter tribūtum); first/second-declension adjective

1. forming tribes
2. formed by tribes

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	tribūtus	tribūta	tribūtum		tribūtī	tribūtae	tribūta
genitive	tribūtī	tribūtae	tribūtī		tribūtōrum	tribūtārum	tribūtōrum
dative	tribūtō	tribūtae	tribūtō		tribūtīs
accusative	tribūtum	tribūtam	tribūtum		tribūtōs	tribūtās	tribūta
ablative	tribūtō	tribūtā	tribūtō		tribūtīs
vocative	tribūte	tribūta	tribūtum		tribūtī	tribūtae	tribūta

References

• “tributus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “tributus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “tributus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.