venatrix

See also: Venatrix

Latin

Etymology

From vēnor, vēnātum (“to hunt”, verb) +‎ -trīx f (“-ess”, agentive suffix).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [weːˈnaː.triːks]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [veˈnaː.triks]

Noun

vēnātrīx f (genitive vēnātrīcis, masculine vēnātor); third declension

1. huntress

   Coordinate term: vēnātor

Declension

Third-declension noun.

	singular	plural
nominative	vēnātrīx	vēnātrīcēs
genitive	vēnātrīcis	vēnātrīcum
dative	vēnātrīcī	vēnātrīcibus
accusative	vēnātrīcem	vēnātrīcēs
ablative	vēnātrīce	vēnātrīcibus
vocative	vēnātrīx	vēnātrīcēs

Descendants

• → Translingual: Venatrix

References

• “venatrix”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “venatrix”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “venatrix”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.