cupitus

Latín

cupītus
clásico (AFI)	[kʊˈpiː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de cupiō.

Declinación

Declinación de cupītus, cupīta, cupītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. cupītus	f. cupīta	n. cupītum
Genitivo	m. cupītī	f. cupītae	n. cupītī
Dativo	m. cupītō	f. cupītae	n. cupītō
Acusativo	m. cupītum	f. cupītam	n. cupītum
Ablativo	m. cupītō	f. cupītā	n. cupītō
Vocativo	m. cupīte	f. cupīta	n. cupītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. cupītī	f. cupītae	n. cupīta
Genitivo	m. cupītōrum	f. cupītārum	n. cupītōrum
Dativo	m. cupītīs	f. cupītīs	n. cupītīs
Acusativo	m. cupītōs	f. cupītās	n. cupīta
Ablativo	m. cupītīs	f. cupītīs	n. cupītīs
Vocativo	m. cupītī	f. cupītae	n. cupīta