eruditus

Latín

eruditus
clásico (AFI)	/eː.ruˈdiː.tus/
eclesiástico (AFI)	/e.ruˈdi.tus/
silabación	ē-ru-dī-tus
acentuación	llana
longitud silábica	tetrasílaba
rimas	i.tus, iː.tus

Etimología 1

Si puedes, incorpórala: ver cómo.

Adjetivo

1

Erudito, cabal, docto, letrado.

• Uso: dícese de personas.^[1]

b

Dícese de palabras, facultades, acciones, etc.

• Uso: figurado.^[1]

Declinación

Declinación de ērudītus, ērudīta, ērudītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. ērudītus	f. ērudīta	n. ērudītum
Genitivo	m. ērudītī	f. ērudītae	n. ērudītī
Dativo	m. ērudītō	f. ērudītae	n. ērudītō
Acusativo	m. ērudītum	f. ērudītam	n. ērudītum
Ablativo	m. ērudītō	f. ērudītā	n. ērudītō
Vocativo	m. ērudīte	f. ērudīta	n. ērudītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. ērudītī	f. ērudītae	n. ērudīta
Genitivo	m. ērudītōrum	f. ērudītārum	n. ērudītōrum
Dativo	m. ērudītīs	f. ērudītīs	n. ērudītīs
Acusativo	m. ērudītōs	f. ērudītās	n. ērudīta
Ablativo	m. ērudītīs	f. ērudītīs	n. ērudītīs
Vocativo	m. ērudītī	f. ērudītae	n. ērudīta

Forma flexiva

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de ērudiō.