finitus

Latín

fīnītus
clásico (AFI)	[fiːˈniː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de fīniō.

Declinación

Declinación de fīnītus, fīnīta, fīnītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. fīnītus	f. fīnīta	n. fīnītum
Genitivo	m. fīnītī	f. fīnītae	n. fīnītī
Dativo	m. fīnītō	f. fīnītae	n. fīnītō
Acusativo	m. fīnītum	f. fīnītam	n. fīnītum
Ablativo	m. fīnītō	f. fīnītā	n. fīnītō
Vocativo	m. fīnīte	f. fīnīta	n. fīnītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. fīnītī	f. fīnītae	n. fīnīta
Genitivo	m. fīnītōrum	f. fīnītārum	n. fīnītōrum
Dativo	m. fīnītīs	f. fīnītīs	n. fīnītīs
Acusativo	m. fīnītōs	f. fīnītās	n. fīnīta
Ablativo	m. fīnītīs	f. fīnītīs	n. fīnītīs
Vocativo	m. fīnītī	f. fīnītae	n. fīnīta