munitus

Latín

mūnītus
clásico (AFI)	[muːˈniː.tʊs]
variantes	moenītus

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de mūniō.

Declinación

Declinación de mūnītus, mūnīta, mūnītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. mūnītus	f. mūnīta	n. mūnītum
Genitivo	m. mūnītī	f. mūnītae	n. mūnītī
Dativo	m. mūnītō	f. mūnītae	n. mūnītō
Acusativo	m. mūnītum	f. mūnītam	n. mūnītum
Ablativo	m. mūnītō	f. mūnītā	n. mūnītō
Vocativo	m. mūnīte	f. mūnīta	n. mūnītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. mūnītī	f. mūnītae	n. mūnīta
Genitivo	m. mūnītōrum	f. mūnītārum	n. mūnītōrum
Dativo	m. mūnītīs	f. mūnītīs	n. mūnītīs
Acusativo	m. mūnītōs	f. mūnītās	n. mūnīta
Ablativo	m. mūnītīs	f. mūnītīs	n. mūnītīs
Vocativo	m. mūnītī	f. mūnītae	n. mūnīta