punitus

Latín

pūnītus
clásico (AFI)	[puːˈniː.tʊs]
variantes	poenītus

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de pūniō.

2

Participio perfecto activo de pūnior.

Declinación

Declinación de pūnītus, pūnīta, pūnītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. pūnītus	f. pūnīta	n. pūnītum
Genitivo	m. pūnītī	f. pūnītae	n. pūnītī
Dativo	m. pūnītō	f. pūnītae	n. pūnītō
Acusativo	m. pūnītum	f. pūnītam	n. pūnītum
Ablativo	m. pūnītō	f. pūnītā	n. pūnītō
Vocativo	m. pūnīte	f. pūnīta	n. pūnītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. pūnītī	f. pūnītae	n. pūnīta
Genitivo	m. pūnītōrum	f. pūnītārum	n. pūnītōrum
Dativo	m. pūnītīs	f. pūnītīs	n. pūnītīs
Acusativo	m. pūnītōs	f. pūnītās	n. pūnīta
Ablativo	m. pūnītīs	f. pūnītīs	n. pūnītīs
Vocativo	m. pūnītī	f. pūnītae	n. pūnīta