narratus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	nārrātus	nārrātă	nārrātum
genitivo	nārrātī	nārrātae	nārrātī
dativo	nārrātō	nārrātae	nārrātō
accusativo	nārrātŭm	nārrātăm	nārrātum
vocativo	nārrātĕ	nārrātă	nārrātum
ablativo	nārrātō	nārrātā	nārrātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	nārrātī	nārrātae	nārrātă
genitivo	nārrātōrum	nārrātārum	nārrātōrum
dativo	nārrātīs	nārrātīs	nārrātīs
accusativo	nārrātōs	nārrātās	nārrātă
vocativo	nārrātī	nārrātae	nārrātă
ablativo	nārrātīs	nārrātīs	nārrātīs

Quarta declinazione

	singolare	plurale
nominativo	nārrātŭs	nārrātūs
genitivo	nārrātūs	nārrātŭŭm
dativo	nārrātŭī	nārrātĭbŭs
accusativo	nārrātŭm	nārrātūs
vocativo	nārrātŭs	nārrātūs
ablativo	nārrātū	nārrātĭbŭs

Sostantivo

narratus m sing, quarta declinazione (genitivo: narratus)

1. narrazione, racconto, storia
   • sed forsitan lector scrupulosum reprehendes narratum meum sic argumentaberis - ma forse tu, lettore, interromperai il mio scrupoloso racconto [e] protesterai così... (Apuleio, Le metamorfosi, liber IX, XXX)

Voce verbale

narratus

1. participio perfetto di narrō

Sillabazione

nār | rā | tūs

Pronuncia

• (pronuncia classica) AFI: /naːrˈraː.tus/
• (pronuncia ecclesiastica) AFI: /narˈra.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo narrō

Sinonimi

• (narrazione, racconto) narratio, fabula

Termini correlati

• narrator

Note / Riferimenti