Arābi

Arābi (arābu: العرب, al-ʿarab) ir semītu etniskā grupa, kas apdzīvo tā saucamo arābu pasauli, tas ir, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku.^[1] Arābi dzīvo galvenokārt valstīs, kas ir Arābu valstu līgā. Arābi nav autohtoni, nozīmīgas arābu diasporas dzīvo arī Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā un Eiropā.

Arābi
العرب, al-ʿarab

Arābi pasaulē
Filips Arābs • Damaskas Joans • Al-Kindi • Al-Khansa Faisals I • Gamāls Abdels Nāsers • Asmahana • Maia Zijade
Visi iedzīvotāji
~500 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Arābu valstu līga (430 miljoni) Citas valstis  Brazīlija (no 4 līdz 7 miljoniem)  Francija (no 3,3 līdz 5,5 miljoniem)  Indonēzija (no 4 līdz 5 miljoniem arābu pēcteči)  Turcija (5 miljoni)  Argentīna (4,5 miljoni)  ASV (3,3 miljoni)  Izraēla (1,7 miljoni)  Venecuēla (1,6 miljoni)  Irāna (1,5 miljoni)
Valodas
arābu valoda
Reliģijas
Dominējoši islāms, lielākā minoritāte kristieši
Radnieciskas etniskas grupas
ebreji, asīrieši

Arābu definīcija dažādās kultūrās un laikos ir bijusi atšķirīga, tāpēc šī termina skaidrojums ir atkarīgs tikai no konkrēta konteksta. Arābi svešiniekus, kuri nerunā arābu valodā, sauc par adžamiem. Arābu valstu līgā dzīvo arī tādas lielas etniskās grupas kā berberi, somālieši, kurdi, turki, sīrieši, habeši, bet viņi netiek uzskatīti par arābiem. Daudzi šo etnisko grupu pārstāvji ir apguvuši arābu valodu kā otro valodu.

Etniskā identitāte

Piederību arābiem nosaka valoda, kultūra un izcelsme. Viduslaikos par arābu uzskatīja cilvēku, kas cēlies no senajām arābu ciltīm. Mūsdienās pieņemts par arābiem uzskatīt Arābu līgas valstu iedzīvotājus, taču šāda definīcija var sevī iekļaut citu etnisko grupu pārstāvjus, tajā pašā laikā neiekļaujot arābu diasporu. Arābu valodā runājošie, kuri nav musulmaņi, ne vienmēr sevi uzskata par arābiem.^[2]

Vēsture

Arābi cēlušies no semītu ciltīm, kas ienāca Arābijas pussalā no Divupes un pirmoreiz minēti kādā asīriešu uzrakstā, kas datēts ar 853. gadu pirms mūsu ēras. Arābi pieminēti arī Vecajā derībā. Tiek pieņemts, ka sākotnēji šis nosaukums attiecināts uz tuksnešos dzīvojošajām semītu ciltīm. Visskaidrākā liecība par pirmajiem arābiem ir fragmentāri uzraksti arābu pirmvalodā, no kuriem agrākie datēti ar mūsu ēras 8. gadsimtu.

Par arābu vēsturi līdz kristietības izplatībai saglabājies maz liecību un tikai pēc islāma rašanās 7. gadsimtā sākās arābu pasaules uzplaukums. Islāms apvienoja klejojošās ciltis un tika izveidota musulmaņu valsts — kalifāts. Jau 8. gadsimta vidū tam bija izdevies iekarot ne vien Arābijas pussalu un Tuvos Austrumus, bet arī plašas teritorijas Centrālāzijā, Ziemeļāfrikā un Spānijā. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šis uzplaukums beidzās 13. gadsimtā, kad pēdējo no arābu kalifātiem (Abāsīdu kalifātu) iekaroja Mongoļu impērija. No 1513. līdz 1918. gadam lielākā daļa arābu atradās Osmaņu impērijas pakļautībā.

Skatīt arī

• Islāms
• Arābu valoda