Auskultācija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Auskultācija (latīņu: auscultare — ‘klausīties, izklausīt’) ir diagnosticēšanas metode, kura izmanto skaņas, kas dabiski rodas organismā un tiek uztvertas ar tiešo vai netiešo (ar jebkāda cieta ķermeņa palīdzību) mūsu auss saskaršanos ar ķermeņa virsmu. Balss izklausīšana, klepus, šķaudīšana, skaļa elpošana, krākšana, skaļa burkšķēšana vēderā un citas skaņas, kuras var izklausīt no attāluma, neattiecas uz auskultācijas metodi. Auskultāciju veic siltā telpā, nepieciešams, lai būtu klusums, slimnieka ķermenis ir jāatsedz. Izšķir divas galvenās auskultācijas metodes. Katrai no šīm auskultācijas metodēm ir savas pozitīvās un negatīvās puses.[1]