Binārais kods
From Wikipedia, the free encyclopedia
Binārais kods ir kods, kuru veido simboli 0 un 1. Bināro kodu parasti izmanto informācijas pierakstam un uzglabāšanai datora atmiņā[2].
Binārais kods apzīmē tekstu, datora procesora instrukcijas vai citus datus, izmantojot divu simbolu sistēmu. Divu simbolu sistēmā bieži tiek izmantoti binārās skaitīšanas sistēmas skaitļi "0" un "1". Binārais kods katrai rakstzīmei, instrukcijai utt. piešķir bināru ciparu rakstu, ko sauc par bitiem. Piemēram, astoņu bitu binārajā virknē var attēlot jebkuru no 256 iespējamajām vērtībām.
Skaitļošanas un telekomunikāciju jomā binārie kodi tiek izmantoti dažādām datu kodēšanas metodēm, piemēram, rakstzīmju un bitu virknēs. Šajās metodēs var izmantot noteikta platuma vai mainīga platuma virknes. Fiksētā platuma binārajā kodā katrs burts, cipars vai cita rakstzīme tiek attēlota ar tāda paša garuma bitu virkni. Šī bitu virkne, kas tiek interpretēta kā binārs skaitlis, parasti tiek parādīta kodu tabulās oktālajā, decimālajā vai heksadecimālajā pierakstā. Ir daudz rakstzīmju kopu un to kodējumu.
Bitu virkni, kas tiek interpretēta kā binārais skaitlis, var pārvērst decimālskaitlī. Piemēram, mazo burtu "a", ja tas tiek attēlots ar bitu virkni "01100001" (kā tas ir standarta ASCII kodā), var attēlot arī kā decimālskaitli "97"[1].