From Wikipedia, the free encyclopedia
Brāļi Strugacki — Arkādijs Strugackis (krievu: Аркадий Стругацкий, dzimis 1925. gada 28. augustā Batumi, miris 1991. gada 12. oktobrī Maskavā) un Boriss Strugackis (krievu: Борис Стругацкий, dzimis 1933. gada 15. aprīlī Ļeņingradā, miris 2012. gada 19. novembrī Sanktpēterburgā) — bija padomju un krievu rakstnieki, līdzautori, scenāristi, mūsdienu zinātniskās un sociālās fantastikas klasiķi.
Brāļi Strugacki | ||
---|---|---|
Arkādijs un Boriss Strugacki uz A. Strugacka Maskavas dzīvokļa balkona 20. gadsimta 80. gados | ||
Arkādijs Strugackis | ||
Dzimšanas datums | 1925. gada 28. augustā | |
Dzimšanas vieta | Batumi | |
Miršanas datums | 1991. gada 12. oktobrī (66 gadu vecumā) | |
Miršanas vieta | Maskava | |
Boriss Strugackis | ||
Dzimšanas datums | 1933. gada 15. aprīlī | |
Dzimšanas vieta | Ļeņingrada | |
Miršanas datums | 2012. gada 19. novembrī (79 gadu vecumā) | |
Miršanas vieta | Sanktpēterburga | |
Literārā darbība | ||
Pseidonīmi | С. Бережков, С. Витин, С. Победин, С. Ярославцев, С. Витицкий | |
Nodarbošanās | rakstnieki, līdzautori, scenāristi | |
Rakstīšanas valoda | krievu | |
Periods | 1958—1990 | |
Žanri | Zinātniskā fantastika | |
Pirmais darbs | Извне, 1958 | |
Pazīstamākais darbs | "Pikniks ceļa malā" (Пикник на обочине, 1972) | |
Apbalvojumi | prēmija "Aelita" |
Arkādija un Borisa Strugacku tēvs Natans Strugackis bija ebreju tautības Valsts Krievu muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, māte Aleksandra Ļitvinčeva — krievu valodas skolotāja.[1]
Viņu pirmajos darbos bija jūtama Ivana Jefremova un Staņislava Lema ietekme. Vēlāk viņi izveidoja savu, unikālu zinātniskās fantastikas stilu, kas radās no padomju racionālisma perioda PSRS topošajā literatūrā un pārtapa sociālajā kriticismā.[2]
Viņu pazīstamākais darbs — garais stāsts "Pikniks ceļa malā" (Пикник на обочине) — ir tulkots angļu valodā. Pēc scenārija, ko brāļi veidoja, balstoties uz šo darbu, krievu režisors Andrejs Tarkovskis 1979. gadā uzņēma filmu "Stalkers". Savukārt 1989. gadā vācu režisors Pīters Fleišmans pēc brāļu Strugacku stāsta "Grūti būt dievam" uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu.
Daži citi viņu darbi ir tulkoti angļu, franču, vācu un itāļu valodā, taču tie nesaņēma tāda apjoma pozitīvu vērtējumu, kādu tiem bija devuši padomju lasītāji. Tomēr brāļi Strugacki bija un joprojām ir populāri daudzās valstīs, tostarp Ungārijā, Polijā, Bulgārijā, bijušās Dienvidslāvijas republikās un Vācijā, kur lielākā daļa viņu darbu bija pieejami gan VDR, gan Rietumvācijas lasītājiem.
Arkādijs Strugackis dzimis 1925. gada 16. augustā Batumi. Vēlāk viņa ģimene pārcēlās uz Ļeņingradu. 1942. gada janvārī, Ļeņingradas blokādes laikā viņš kopā ar tēvu (tobrīd slimais Boriss kopā ar māti bija spiesti palikt Ļeņingradā) pa aizsalušo Lādogas ezeru (pa tā saukto ”Dzīvības ceļu”) pameta aplenkto pilsētu, taču pēc Vologdas sasniegšanas viņa tēvs mira. Nedaudz vēlāk, 1943. gadā, Arkādijam izdevās māti un brāli evakuēt no pilsētas. Tai pašā 1943. gadā Arkādijs tika iesaukts padomju armijā, mācījās Berdičevskas kājnieku skolā Aktjubinskā, vēlāk studēja Kara svešvalodu institūtā Maskavā, kuru absolvēja 1949. gadā kā angļu un japāņu valodas tulks. Līdz 1955. gadam dienēja armijā, pasniedzot valodas virsnieku skolā Kanskā (1950—1952), vēlāk (1952—1954) strādājot par militāro tulku Kamčatkā dislocētajā padomju armijas divīzijā, 1955. gadā tika nozīmēts uz Habarovsku. Pēc demobilizēšanās no 1955. gada strādāja par redaktoru Maskavas izdevniecībās Гослитиздат un Детгиз, kā arī Vissavienības Zinātniskās un tehniskās informācijas institūtā (ВИНИТИ — Всесоюзный институт научной и технической информации), šai laikā sākot nodarboties ar rakstniecību. 1964. gadā kļuva par PSRS Rakstnieku savienības biedru. Kopš 1958. gada līdz savai nāvei 1991. gada 12. oktobrī rakstīja kopā ar savu brāli Borisu.[3] Pēc nāves tika kremēts. Izpildot rakstnieka vēlēšanos, viņa pelni tika izkaisīti no helikoptera.[4]
Boriss Strugackis dzimis 1933. gada 14. aprīlī Ļeņingradā. Otrā pasaules kara laikā viņš kopā ar māti palika aplenktajā Ļeņingradā (līdz pat 1943. gadam, kad Arkādijam izdevās viņus evakuēt). 1950. gadā Boriss ar zelta medaļu pabeidza vidusskolu un iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes Fizikas fakultātē, kur studēja arī astronomiju. 1955. gadā absolvējis universitāti, viņš līdz 1966. gadam strādāja Pulkovas observatorijā par astronoma asistentu un skaitļošanas iekārtu inženieri, pēc tam nodarbojās tikai ar rakstniecību.[5] PSRS Rakstnieku savienības biedrs no 1964. gada. No 1972. gada bija Ļeņingradas jauno rakstnieku-fantastu semināra vadītājs (vēlāk šis seminārs kļuva pazīstams kā "Borisa Strugacka seminārs"). No 2002. gada bija žurnāla "Pusdiena, XXII gadsimts" (Полдень. XXII век) galvenais redaktors. Bija ateists, agnostiķis,[6] kaislīgs filatēlists, mīlestība uz filatēliju izpaudās arī viņa daiļradē. Miris Sanktpēterburgā 2012. gada 19. novembrī.[7][8] Viņa pelni ir izkaisīti virs Pulkovas observatorijas.
Pirmais mēģinājumus rakstīt fantastisku prozu uzsāka vecākais no brāļiem — Arkādijs Strugackis. Vēl pirms kara viņš sarakstīja garo stāstu Находка майора Ковалёва, kas Ļeņingradas blokādes laikā tika pazaudēts. Pirmais no A. Strugacka darbiem, kuri ir saglabājušies, stāsts Как погиб Канг tika pabeigts 1946. gadā. Pirmā Arkādija Strugacka mākslinieciskā publikācija, garais stāsts Пепел Бикини sarakstīts laikā, kad A. Strugackis vēl dienēja armijā. Tas veltīts notikumiem, kas saistīti ar ūdeņraža bumbas izmēģinājumu Bikini atolā.
Savukārt Boriss Strugackis sāka rakstīt 1950. gadu sākumā.
1958. gada janvārī žurnālā Техника-молодёжи tika publicēts pirmais brāļu kopīgi sarakstītais darbs — zinātniski fantastiskais stāsts Извне.
1959. gadā iznāca pirmā brāļu Strugacku kopīgi sarakstītā grāmata — garais stāsts ”Ugunīgo mākoņu valstībā” (Страна багровых туч) (šis ir viens no nedaudzajiem latviski tulkotajiem Strugacku darbiem). Interesanti, ka šo darbu brāļi rakstīja, atrodoties katrs savā pilsētā. Visus turpmāk kopā sarakstītos darbus viņi veidoja, strādājot līdzās, apspriežot un saskaņojot katru frāzi.[1] Ar šo stāstu saistītie turpinājumi, kuros darbojas tie paši varoņi — Путь на Амальтею, 1960, Стажёры, 1962, kā arī Strugacku pirmajā stāstu krājumā apkopotie darbi iezīmēja vairāksējumu ciklu par nākotnes Pusdienas pasauli, kādā autori vēlētos dzīvot.
Brāļi Strugacki daudzus gadus bija padomju zinātniskās fantastikas vadošie pārstāvji.
Pirmās Strugacku grāmatas bija atbilstošas sociālistiskā reālisma tradīcijām. Strugacku darbi organiski saplūda ar ”atkušņa” periodu valstī un atspoguļoja toreizējo ticību gaišākai nākotnei un nenovēršamam sabiedrisko attiecību progresam. Par šī perioda ”programmas” grāmatu kļuva garais stāsts Полдень, XXII век (1962), kas lielos vilcienos iezīmēja aizraujošo cilvēces nākotnes perspektīvu, kuras pārstāvji bija spilgtas un radošas personības, inteliģenti cilvēki, kosmosa iekarotāji, meklētāji.
Garajā stāstā ”Tālā Varavīksne” (Далёкая Радуга, 1963) izvirzās priekšplānā viena no Strugacku tālākās daiļrades pamattēmām — sarežģītā situācijā nokļuvuša cilvēka tikumiskā izvēle.
Tajā laikā Strugacki uzrakstīja vairākus darbus, kas neiederas standarta vai tradicionālajos žanros. Viens no tiem bija ”Pasaka jaunākā vecuma zinātniskajiem līdzstrādniekiem” Понедельник начинается в субботу (1965), tai sekojošā Сказка о Тройке (1968), kurā humoru nomainījusi asa satīra par birokrātisko kazarmu sociālismu. Taču šis stāsts ir ”noausts no vispretrunīgākajām sabiedriskās dzīves tendencēm. Tā ir neticama pasaule. Tā ir dažādu, reizēm visai drūmu sociālo potenču pasaule. Mūsu priekšā ir to vai citu nākotnes iespējamo fenomenu dīgļi — tās nākotnes, kas iespējama, ja šiem dīgļiem ļautu attīstīties”.[9]
Atgriežoties pie Pusdienas pasaules, Strugacki rakstīja garos stāstus Обитаемый остров (1969, saīsinātā variantā 1971), "Mazais cilvēkbērns" (Малыш, 1971), Парень из преисподней (1974). Garais stāsts "Pikniks ceļa malā" (Пикник на обочине, 1972) pēc pirmreizējās publicēšanas žurnālā vēlāk astoņus gadus dažādu iemeslu dēļ netika izdots, un tikai 1980. gadā tas iznāca saīsinātā variantā, iekļauts krājumā "Nenorunātās tikšanās" (Неназначенные встречи). Tēma par Zonu — teritoriju, kurā pēc citplanētiešu apmeklējuma norisinās dīvainas parādības, un stalkeriem — pārdrošniekiem, kuri slepus iekļūst šajā Zonā, tika risināta Andreja Tarkovska pēc brāļu Strugacku scenārija uzņemtajā filmā "Stalkers" (1979), bet pēc Čornobiļas katastrofas — datorspēlē S.T.A.L.K.E.R. un daudzos literāros darbos.
Kārtējā Strugacku pievēršanās "Pusdienas pasaulei" — romāni Жук в муравейнике (1979) un Волны гасят ветер (1985) — bija kopsavilkums par utopiskās tēmas attīstību viņu daiļradē. "Tehnikas progress cilvēcei laimi neatnesīs, ja tam pamatā nebūs Labi Audzinātais Cilvēks, kurš spēs atbrīvoties no sevī mītošā neandertālieša," pie tāda slēdziena autori nonāca pēc daudzus gadus ilgušās iespējamās nākotnes izpētes.
Pēc Arkādija Strugacka nāves 1991. gadā Boriss Strugackis, kā viņš pats izteicās, ”ar divroku zāģi turpināja zāģēt resno literatūras baļķi, taču bez pārinieka”. Ar pseidonīmu S. Vitickis (brāļi bija vienojušies, ka tad, ja kāds no viņiem nolems sarakstīt nozīmīgu darbu viens pats, lietos pseidonīmu)[1] iznāca viņa romāni Поиск предназначения, или Двадцать седьмая теорема этики (1994—1995) un Бессильные мира сего (2003), kas turpināja pētīt nepielūdzamo likteni un apkārtējās realitātes ietekmēšanas iespējas.
Brāļi Strugacki ir arī scenāriju autori vairākām filmām. Pazīstamākā no tām ir režisora Andreja Tarkovska 1979. gadā uzņemtā filma "Stalkers".
Viņi arī tulkojuši dažādu ārzemju autoru literāros darbus. Ar pseidonīmiem S. Berežkovs, S. Vitins, S. Pobedins viņi tulkojuši no angļu valodas Endrū Nortones, Hala Klementa, Džona Vindema romānus. Arkādijs Strugackis tulkojis no japāņu valodas Rjūnoskes Akutagavas stāstus, Kobo Abes, Soseki Natsume, Hiroshi Nomas, Sanjuteja Entjo (Санъютэя Энтё) romānus.
Krievu valodā līdz šim izdoti pieci brāļu Strugacku darbu apkopojumi (neskaitot dažādas grāmatu sērijas un krājumus). 2012. gada decembrī tika paziņots par darba sākšanu pie pilna Strugacku darbu apkopojuma 30 sējumos izveides. Strugacku darbu tulkojumi publicēti 42 valodās 33 pasaules valstīs (vairāk nekā 500 publikāciju).
Rakstnieku oficiālajā interneta mājaslapā Boriss Strugackis no 1998. gada sniedza atbildes vairāk nekā uz septiņiem tūkstošiem lasītāju uzdoto jautājumu.[10]
Šajā mājaslapā līdz 2014. gadam bija brīvi pieejami Strugacku literāro darbu teksti, taču 2014. gadā pēc viņu mantinieku pieprasījuma tie tika no turienes izņemti. Šobrīd (2016) mājaslapā ir ievietots rakstnieku darbu saraksts un viņu mantinieku vēstules teksts.[11][12]
Strugacku vārdā ir nosaukts asteroīds Nr. 3054, kuru 1977. gada 11. septembrī atklāja Krimas astrofiziskās observatorijas līdzstrādnieki. Sanktpēterburgā viņu vārdā nosaukts viens no pilsētas laukumiem. Brāļi Strugacki ir medaļas ”Zinātnes simbols” (Символ Науки) saņēmēji.
Norādīts pirmreizējās publikācijas gads
Romāni un garie stāsti
|
Dramaturģija
Stāstu krājumi
Citi stāstiNorādīts sarakstīšanas gads
|
Videospēļu sērija "S.T.A.L.K.E.R." nav oficiāli saistīta ar brāļiem Strugackiem, taču tajā izmantoti daudzi elementi no stāstiem Пикник на обочине un Забытый эксперимент.
Tulkojumus brāļi Strugacki parakstīja ar pseidonīmiem S. Berežkovs, S. Pobedins, S. Vitins.
Latviešu valodā tulkoti arī divi brāļu Strugacku garie stāsti, kas izdoti atsevišķās grāmatās:
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.