Diolks

Diolks (sengr. Δίολκος) bija velkamais ceļš, kas šķērsoja Korintas zemesšaurumu, un pa kuru antīkajos laikos pārvilka vieglos karakuģus un nelielus tirdzniecības kuģus starp Korintas līci un Saroniku, tādējādi nodrošinot kuģu īsāko satiksmi starp Korintas ostām Lehaju un Kenhreju. Ceļš bija 6 kilometrus garš un 3—4 metrus plats. Tas bija bruģēts ar akmens plāksnēm ar dziļām iedobēm, kurās tika ievietotas koka slieces, kas tika smērētas ar taukiem. Kuģu saturs un pārvadājamās preces tika transportētas atsevišķos ratos, kurus vilka vergi. Šis ceļš bija uzbūvēts 6. gadsimtā pr.Kr. un tika izmantots kuģu transportēšanai līdz pat 9. gadsimtam.

Diolka rietumu gals

Diolku būtiski pilnveidoja Periandra tirānijas laikā 7—6. gadsimtā pr.Kr., kas ļāva Korintas pilsētvalstij gūt lielus ienākumus un pilnībā atcelt nodokļus saviem pilsoņiem.

Antīkajos laikos (1. gadu tūkstotis pr.Kr.) grieķu polisu (pilsētu) starpā izveidojās intensīva jūras tirdzniecība un daudz preču vajadzēja vest no Feniķijas, Ēģiptes, kā arī Melnās jūras baseina, Jonijas (Turcijas rietumu piekraste), Itālijas, Sicīlijas, Āfrikas (Kirēne) u.c. grieķu kolonijām, kas bija izveidojušās 8—6. gadsimtos pr.Kr. praktiski pa visu Vidusjūras reģionu, grieķu metropoļu pārapdzīvotības dēļ.

Visa kuģošana notika krastu tuvumā un nokļūt no austrumiem uz rietumiem (vai atpakaļ) pa jūru varēja tikai caur Grieķiju pa diviem ceļiem — gar Maleja ragu vai pāri Korintas zemesšaurumam, pārvelkot kuģus tam pāri pa Diolku. Maleja rags atrodas Peloponēsas dienvidu galā un no seniem laikiem tam bija ļauna slava spēcīgo vēju un lielo viļņu dēļ. Tas skaidrojams ar to, ka šajā punktā saiet kopā vairākas Atlantijas ciklonu kustības līnijas, kā rezultātā varbūtība satikties ar ciklonisko vētru ir ļoti liela. Senie kuģi nespēja pretoties spēcīgiem vējiem, un tas draudēja iepūst tos jūrā vai sadauzīt pret klintīm, bet augstie viļņi varēja tos apgāzt vai appludināt ar ūdeni.

Tādēļ Diolkam kā dabiskam, drošam ceļam starp Egejas un Jonijas jūrām nebija alternatīvu. Periandrs padziļināja, paplašināja un uzlaboja velkamo ceļu, pārklāja to ar marmoru un no abām pusēm izveidoja ostas, padarot Diolku par ļoti ienesīgu būvi, uzliekot nodokļus par kuģu transportēšanu.

Mūsdienās blakus Diolkam ir uzbūvēts Korintas kanāls. Arheoloģisko pētījumu rezultātā, ko veica Arheoloģiskais dienests 1952.-1956. gadā N. Verdelisa vadībā, tika atklāti Diolka fragmenti. Mūsdienu kanāla dienvidrietumu daļā ir saglabājies 10 m plats Diolka savienojums ar Korintas zemesšaurumu, kas ir saskatāms ūdenī blakus senajai kuģu piestātnei. Tālāk tas vienmērīgi ceļas augšā austrumu virzienā, un vēl tālāk tas redzams virs ūdens kanāla dienvidu malā. Paralēlas vagas (olkas) ir redzamas 1,5 m attālumā vienai no otras. Tās ir izkaltas uz akmens ceļa 3,5 m platumā. Vēl var redzēt perpendikulārus iegriezumus — virvju pēdas, ar kurām vilka ratus. Diolka maršruts nebija taisns, par ko liecina cits fragments, kas atrasts kanāla ziemeļu malā. Tātad maršruts gāja pa zemes līdzeno virsmu, apejot stāvas nogāzes.^[1]

Atsauces

1. Елси Спафари, Коринфия-Арголида, издания ЕСПЕРОС, Афины, 2010., 49. lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Diolks.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)