Dzelzs priekškars

Dzelzs priekškars jeb dzelzs aizkars ir tēlains apzīmējums,^[1] kas aukstā kara laikā simbolizēja ideoloģisko cīņu un robežu, kas pēc Otrā pasaules kara izveidojās Eiropā starp kapitālistiskajām Rietumu valstīm un komunistiskajām Austrumu bloka valstīm. Pats apzīmējums parādījās, kad 1946. gada 5. martā Fultonā, Misūri Vinstons Čērčils teica Fultonas runu, kurā vērsās pret PSRS un pieminēja "dzelzs priekškaru", kas pārdala Eiropu.^[2] Šo runu var uzskatīt par aukstā kara sākumu.

  Varšavas pakta valstis

  NATO dalībvalstis

  Militāri neitrālās valstis

  Dienvidslāvija, nebija Varšavas pakta dalībvalsts, lai gan tai bija komunistiska valdība

Abām pusēm, kuras nošķīra dzelzs priekškars, bija savas starptautiskās ekonomiskās un militārās alianses:

• Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome un militārais Varšavas pakts Austrumeiropā, kur vadošā loma bija Padomju Savienībai,
• Eiropas Kopiena un militārā Ziemeļatlantijas līguma organizācija Rietumeiropā un Dienvideiropā, kur vadošā loma militārajā jomā bija atvēlēta ASV.

Fiziski dzelzs priekškaru veidoja pierobežas nocietinājumi starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Viena no pazīstamākajām šāda tipa būvēm bija Berlīnes mūris, kas ilgstoši kalpoja kā viens no dzelzs priekškara spilgtākajiem simboliem.^[3] Dzelzs priekškara sabrukums sākās līdz ar Perestroikas laikmetu. Ungārijā 1989. gada maijā pēc demonstrācijām un manifestācijām tika atvērta robeža starp Ungāriju un Austriju.^[4] Tā paša gada novembrī krita Berlīnes mūris, kas nozīmēja dzelzs priekškara sabrukumu un Austrumeiropas atteikšanos no sociālistiskās iekārtas.