Latvijas komponists From Wikipedia, the free encyclopedia
Emilis Jūlijs Melngailis (dzimis 1874. gada 15. februārī (pēc vecā stila 3. februārī[3]) Igatē, miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos) bija latviešu folklorists, kordiriģents, komponists un šahists. Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizators un virsdiriģents. Sarakstījis 53 oriģināldziesmas korim a cappella, veidojis vairāku tautu tautas dziesmu apdares. Darbojās Latvijas Šaha federācijas vadībā.[4]
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts |
Dzimis 1874. gadā Igates pagasta[5] skolā skolotāja un pagasta skrīvera Jēkaba un viņa sievas Līzes, dzimušas Mešakas,[6] sešu bērnu[7] ģimenē.
Tēvs Igatē strādāja kā skrīveris bāriņtiesā līdz 1893. gadam, kad Melngaiļu ģimene pārcēlās uz Raunas Marijkalnu[8] jeb Māriņkalnu.[9][10] Māte mācīja zēnu spēlēt klavieres vēl pirmsskolas vecumā.[3] Igates skolā mazbērna gados dzīvoja kopā ar apteksni Līzi, ko ļoti mīlējis.[11]
Mācījās Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās. Lēdurgas draudzes skolā pildīja pagasta ziņneša pienākumus, piegādājot pastu uz Aijažiem.[8] Vecpiebalgas draudzes skolā Kārļa Millera klasē sacerēja savu pirmo vokālo kompozīciju "Modināšanas dziesmu"[3] Millera dzimšanas dienas svinībām divpadsmit gadu vecumā 1886. gada 3. decembrī[12] ar Aleksandra Mezīša vārdiem,[13] kuru toreiz atskaņoja vēlākajam arhibīskapam Irbem.
No 1887. līdz 1891. gadam viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Lai nopelnītu līdzekļus studijām, trīs gadus strādāja muižas skolās par mājskolotāju, pa gadam Igaunijā,[12] Popē un Ezerē,[3] taču pēc paša vārdiem tieši tad, 1895. gadā, dzīvodams aristokrātu muižās, pieņemoties svarā un spēlējot šahu ar vēlāko arhibīskapu Teodoru Grīnbergu[1] nolēmis nodarboties ar mūziku un šahu.[12]
1896. gadā sāka studijas Drēzdenes konservatorijā pie Fēliksa Augusta Bernharda Drezekes (1835—1913), kura iespaidā pievērsies Vāgneram, par latviskās mūzikas problēmām nedomājot.[1] Drēzdenē sacerēja vairākas kompozīcijas, tai skaitā vairākas no vēlāk sacerētā "Latvju rekviēma".
No 1898. līdz 1901. gadam turpināja mūzikas studijas Pēterburgas konservatorijā, kur visvairāk iespaidojās no krievu romantisma īpaši Musorgska operām, kur paša vārdiem "raženu vietu ieņem no tautas nākusī dziesmiņa, ja viņas būtība ir pareizi izcelta, iztulkota".[1] Studijas pameta pēc strīda ar Rimski-Korsakovu, Musorgska "Borisa Godunova" oriģinālveidu aizstāvot; turpināja kā eksterns, 1901. gadā saņemot brīvmākslinieka diplomu.[7] Melngailis uzskatīja, ka nepieciešams glābt no izzušanas latviešu tautas mūziku jeb "skaņotās gara mantas".[14] Roberta Bērziņa tautā izplatītu dziesmu un melodiju krājums Latvju vijolītes (1894–1896)[15] ierosināja viņu 1902. gadā izdot pirmo kora dziesmu krājuma "Birzēs i norās" burtnīcu, pēc šīs publikācijas pa pastu saņēma no latviešu tautas melodiju vācējiem gatavus krājumus.[1] Melngailis ar paveikto bija neapmierināts, 1904. gada izdevumā to laboja, spilgti parādās divbalsības dubultojums, liekot vīru balsīm paralēli dziedāt sievu balsu harmonizācijā, kas jāuzskata par krievisku, nevis latvisku dziedāšanas veidu.[16] Komponists uzskatīja Pēterburgas laiku par postošu, kas nesis nelaimi pēc nelaimes viņa dzīvē, radot lūzumu.[17]
1905. gada revolūcijas laikā Melngaiļa tēva mājās Raunas «Marijkalnā» ieradās kazaki un piekāva viņa tēvu, jo Emilis Pēterburgā esot rakstījis dziesmas ar Raiņa vārdiem.[18] 1906. gadā, bēgot no soda ekspedīcijas represijām kopā ar māsu Elīnu un četrus gadus veco meitu Lindu pārcēlās uz dzīvi Taškentā, toreizējā Turkestānā,[19] kur dzīvoja līdz 1920. gadam. Kadetu korpusā mācīja vācu valodu, vēlāk arī angļu valodu, vasarās brauca uz Rīgu, mācījis klavierspēli ģenerālgubernatora meitai,[20] atvēris vīna darītavu, piekopis dravinieka arodu, turējis piensaimniecību,[3] kā arī šķirņu vistkopību.[21] 1912. gada 3. decembrī Taškentā dzima dēls Tenis Vītauts, nomira jaunākā meita Maija.[19] Taškentā uzsāka "Bārenītes slavināšanas" diatonisko stilu, 1912. gadā iznāca "Birzēs i norās" otrā burtnīca. 1915. gadā norīkots dienestā par Guļčas cietokšņa komandata sekretāru.[20]
Pēc Brīvības cīņu beigām 1920. gadā atgriezās Latvijā, nodibināja zemnieku saimniecību Priekuļos pie Cēsīm ar ābeļdārzu, lopiem, sekmīgi piedalījās šķirnes vistu konkursos,[22] kad vistu saimniecība un dzīvojamās ēkas nodega,[19] strādāja kā taksometra vadītājs, taču cieta autokatastrofā, rakstīja par vieglo pasažieru automobiļu vadīšanas pedagoģisko līdzekļu trūkumu,[22] neatrodot algotu darbu ne kā valodas skolotājs, ne kā komponists.[3] Nostājās pret Latviešu biedrību jeb "māmuļniekiem", nodarbojās ar politiku, bija saimnieciski un politiski nepraktisks, ar amerikānisku reklāmu izgāzās[7] neveiksmīgi kandidējot Saeimas vēlēšanās, aģitējot no sava taksometra, pēc šīs neveiksmes nostājās pret demokrātiju, pret balsošanu, pret balsu vairākuma principu, jo pēc rakstura bija despotisks, bargs, valdonīgs, straujš un eksplozīvs,[23] ass, šķautņains,[8] spurainās dabas dēļ ar neveiksmēm laulības dzīvē[7] taisnprātīgs, ļaunatminīgās un paštaisnās dabas dēļ daudzi viņu uzlūkoja vienīgi par dīvaini, par cilvēku bez diplomātijas, kas nekur īsti neiederas.[24]
Apceļoja Nīcu, Rucavu, Bārtu, kaimiņtautu kurseniekus Kuršu kāpā un Latgali savācot 4342[8] tautas melodiju, pēc paša teiktā iegūstot "pavisam jaunu uzskatu par šīs zemes senatni",[3] šim nolūkam Ozolnieku velosipēdu fabrika uzkonstruēja un uzdāvināja komponistam īpašu velosipēdu, jo parastajiem Melngailis bija par smagu.[8] Folklorista Priekuļu puses mājās «Eiķēni» viesojās Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis, Pēteris Barisons, Jūlijs Madernieks, Jāzeps Vītols.[18] Sāka nodarboties ar diriģēšanu, devās ar savu kori tūrē pa Latviju. Melngailis bija Latvijas Konservatorijas folkloras katedras vadītājs, virsdiriģents 1931. gada Septītajos latvju dziesmu svētkos un 1933. gada Dziesmusvētku Atceres dziesmu dienās, ko vēlāk nodēvēja par Astotajiem latvju dziesmu svētkiem[25] un 1938. gada Latvju dziesmas devītajos svētkos. Uzstāja, ka dziesmu svētku telpiskā risinājumā pie estrādes aiz klausītājiem jābūvē akustiskas reverbrācijas pusloka siena, izstāžu zāle tautas mūzikas instrumentiem un bufete.[25] Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.[26]
Pēc okupācijas kļuva par konservatorijas profesoru, bet lekcijās bijis visai kuriozs.[7] 1945. gadā Melngailim piešķīra Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu, 1949. gadā viņš saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni. Saņēmis Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu.[27] Kļuva par Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs.[7]
Miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā sirds slimības dēļ.[7] Melngaili izvadīja pēdējā gaitā no Latvijas PSR Operas un baleta teātra.[7]
Emilis Melngailis ir savācis 220 latviešu tautasdziesmu apdares krājumos "Birzēs i norās"[28] ("Tumša nakte, zaļa zāle", "Ozolīti, zemzarīti", "Bērīts manis kumeliņis", "Tek saulīte tecēdama", "Kas kurmīti dancināja"), kā arī kora dziesmas ("Jāņuvakars", "Senatne"). Kopumā iznāca 10 "Birzēs i norās" burtnīcas, tās tika izdotas laika posmā no 1902. līdz 1956. gadam. Melngaiļa savāktie tautas mūzikas materiāli tika publicēti grāmatā "Latviešu mūzikas folkloras materiāli" trīs sējumos (ap 5000 tautasdziesmu melodiju): I daļa Korsa (1951. gadā), II daļa Maliena (1952. gadā), III daļa Vidiena ar pielikumu un pēcvārdu (1953. gadā).[29] Melngailis ir uzsvēris savu uzskatu, ka Kurzemē mūzikas instrumentu spēles tradicionāli plašāko prasmju dēļ folkloras muzikalitāte ir bijusi augstāka kā Vidzemē.[3] Melngaiļa dziesmu "Rīgas torņa gala zīle" jau 1938. gadā iekļāva Igauņu dziesmu svētku oficiālajā programmā.[25] Melngailis stingri uzsvēra latviešu tautas melodiju diatonismu, piederību sengrieķu harmonijām, kas krasi atšķiroties no klasiskajām mažoru, minoru kadencēm, īpaši minoros, kur tautas melodija atmet ievadtoni.[1] Lai arī Jēkabs Graubiņš un Ludis Bērziņš pareizi uzsvēra, ka mūzikas metrika latviešu tautas dziesmās atbilst teksta dipodijai, Melgailis savos melodiju apstrādājumos to nereti ignorēja, piemēram, trīsdaļīgu taktsmēru apzīmējot par divdaļīgu ("Bārenītes slavinājums", "Miezītim balti milti" u. c.), jauktu taktsmēru uztver kā vienkāršu ("Vīrs, kam vara", "Smagu liecu lazdiņu" u. c.), turklāt Melngailis uzsvēris, ka komponēt oriģinālmūziku nav grūtāks uzdevums par astoņtaktīgas latviešu tautas dziesmas harmonizēšanu.[30]
Melngailim īstu oriģināldziesmu nav sevišķi daudz,[30] sacerējis piecpadsmit solodziesmas, pamatā veidotas agrīnajos darbības gados.[30] Rakstījis mūziku Blaumaņa liriskajai mīlestības dzejai vācu valodā.[31] Melngailis vēlāk paudis nožēlu, ka vēlu iepazinies ar Krišjāni Baronu, paudis, ka ar Dainu tēva vēlāk dotajām zināšanām saprastu, ka pie Raiņa "Senatnes" nevajadzējis ķerties.[30] Smeļoties no savas autoritātes Modesta Musorgska Melngailis piešķir mūzikai slāvisku kolorītu.[30] Jēkabs Poruks norāda, ka "Mūsu tēvs debesīs" nav latviešu dieviņš, bet Vecās Derības bargais Demiurgs, "kas runā pērkona dārdos", proti ar dievišķā rāmi ekspresīvu slavinājumu.
Pirmoreiz Melngaiļa kompozīciju publisks atskaņojums ārpus ierastā ģimenes loka noticis 1900. gada pavasarī Ķeizardārzā.[31] Melngailis savās kompozīcijās pārveidojis dzejnieku oriģinālos darbu, piemēram, Aspazijas.[30] Jau Pēterburgas periodā folkorists rakstīja savam draugam Velēnā skolotājam Kārlim Tarzieram, lai rīko koncertus ar Melngaiļa dziesmām un naudu sūta uz Pēterburgu.[32] Viņš uzsvēra, ka bez viņa atļaujas un autora honorāra apmaksas personām nav tiesību izpildīt viņa kompozīcijas.[1]
Latvijā autortiesības uz Emiļa Jūlija Melngaiļa vokālajām un vokāli instrumentālajām kompozīcijām beigsies 2024. gada 31. decembrī — tā gada beigās, kurā aprit 70 gadi pēc nāves.[33]
Melngaiļa radi bija ienākuši Igatē 1862. gadā, Kārlis Šteins izpircis no muižnieka Pistolkorsa lielu zemesgabalu, nodibinājis «Ķikreizas», viņa dēlu starpā sadalot zemi radās jaunsaimniecības «Šķūtis» un «Jaunšķūtis», tur allaž komponists apciemoja savus radus, dēladēlam «Silarāji»,[34] Šteini un Mežoki (Mešaki, Mežaki) nāk no «Maisiņiem» Raunas pagastā, pats Šteins bija sulainis, kas vēlāk kļuvis Stelpes muižas rentnieks, par rentes gados sapelnīto nopirka minēto Igates galu.[35]
Tēvs Jēkabs dzimis 1846. gada 12. janvārī, 17 gadu vecumā bija mājskolotājs un dārznieks pie Raunas mācītāja Sokolovska, 1871. gada 26. septembrī Lēdurgas baznīcā apņēma par sievu Elīzu[36] (Līzi) Mežoku, strādāja kā Īgates skolmeistars no 1870. gada līdz 1893. gadam[37] piedalījies Pirmo Latviešu vispārējo Dziesmu svētku (1873) gatavošanā Lēdurgas skolotāja Baltgaiļa vadītajā[38] Lēdurgas vīru korī.[3] Māte Elīza Mežoka (Mežaka[9]) 1930. gadu nogalē dzīvoja Tirzā pie savas māsas.[13] Mātesmāsa Alma Mežaka-Sermule ieprecējās Tirzas «Dakaros», Sermuļu ģimenē, par ko rakstīja Apsīšu Jēkabs.[32] Emiļa Melngaiļa vecākās māsas, klavierskolotājas un vācu valodas skolotājas Jūlija Elizabetes Melngailes (1872—1949)[9] dēli bija Latvijas armijas štāba Apmācības daļas nodaļas priekšnieks, "Latvijas Kareivja" atbildīgais redaktors (1922—1932) Edvīns Aleksandrs Mednis (-1967), Jānis Mednis (dzīvoja Zviedrijā), Egons Monvīds Mednis (1903—1988 Granhevenā, Mičiganā), viņa dēls Helmūts Monvīds Mednis (dzimis 1933) dzīvo Granhevenā Mičigānā, ASV,[36][37][39] viņa meita Inta. Meita bija Anna Elizabete (Elza),[9] precējusies ar Kārli Subri, bērni Tālivaldis Jānis Subris, Helēna Iveta Zariņa (Subre).[9]
Viņa pirmā sieva bija igauniete, vācu valodas skolotāja Lēnija Mīrisepa (Leeni Müürisepp),[40] kas nomira ar tīfu, otrā sieva — Pēterburgas krieviete Antoņina Ļebedjeva mira "traģiskā nāvē", ko vēlāk nodēvēja par "pašnāvību",[40] trešā sieva latviete Anna Bērena,[7] dzimusi 1888. gada 10. oktobrī Drisā,[21] ar kuru 1906. gadā iepazinies kādā koncertā, strādāja par pārdevēju kancelejas preču veikalā Berga bazārā, kopā ar Emili dzīvoja Taškentā, mira 1938. gada 12. oktobrī.[21] Pirmajā laulībā 1902. gadā dzimusi meita Linda, bet Emiļa un Annas ģimenē trīs dēli — Tenis, Arulis, Emīls[31] — un divas meitas — Maija un Rūte.[21]
Vecākā meita Linda (1902-?) apprecēja Elmāru Subri,[7][41] piedzima Pēterburgā.[18] Dzīvoja Tirzas «Dakaros», 1945. gadā PSRS okupācijas vara viņu apcietināja, ieslodzīja Ņižņijtagilā, 1946. gadā atbrīvoja pirms termiņa, pēc tam vēlreiz, kopā ar vīru no Tirzas pagasta «Saulkrastu» mājām 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju.[42][43] Nometināta Tomskas apgabala Čaiskas rajona Proverskas ciema kolhozā «Sovetskij Sever». Melngailis vērsās pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Jāņa Vilhelma Lāča 1949. gada 12. augustā "likdams visas savas cerības uz Jūsu laipno gādību, palieku Jūsu patiess cienītājs", Lāča gādība izpaudās kā Melngaiļa lūguma pārsūtīšana savam kolēģim, ministram Alfonam Novikam, kurš atbildēja: "ir izsūtīti pareizi un pamata lietas pārskatīšanai nav", Melngailis 22. augustā rakstveidā atvainojās Lācim par nepamatotu traucēšanu, Lindu atbrīvoja 1954. gada 5. maijā.[42] Pēc izsūtījuma strādāja kolhozā «Ļenina ceļš», dzīvoja Tirzas pagasta «Subros».[32]
Dēli Tenis, Arulis[9] un Emīls. Meita Rūte (Rūta) Melngaile (1915-1985. gada 17. augusts[44]), folkloriste, palīdzējusi tēva darbā[45] Meita Maija mira Vidusāzijā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.