Grīnmauntins

Grīnmauntins (angļu: Green Mountain) ir stratovulkāns, Apvienotajai Karalistei piederošās Debesbraukšanas salas augstākā virsotne. Izvietojies salas austrumdaļā un ir viens no apmēram 100 salas vulkāna konusiem un lavas kupoliem.^[1] Kalns veidots no bazaltiskajiem iežiem un kopējais augstums no okeāna dibena ir ap 3000 m. Lai arī vulkāniskie ieži tiek vērtēti kā diezgan jauni, visā salas zināmajā vēsturē kopš tās atklāšanas 16. gadsimtā nav novērotas nekādas vulkāniskās aktivitātes.

Grīnmauntins
Grīnmauntins
Augstums	859 m v.j.l.
Relatīvais augstums	859 m
Atrašanās vieta	Debesbraukšanas sala
Kalnu grēda	Vidusatlantijas grēda
Tips	Stratovulkāns
Pēdējais izvirdums	nezināms

Grīnmaintins un tā apkārtne tiek uzskatīti par vienu no pasaulē nedaudzajiem pilnībā cilvēka radītajiem mežiem. Pēc salas atklāšanas portugāļi un citi kuģotāji salā ieveda kazas un trušus, kas stipri noplicināja salas veģetāciju. Jau 19. gadsimta sākuma pētnieki, tajā skaitā Čārlzs Darvins (1836), atzīmēja, ka salā ir ļoti nabadzīga augu valsts un vaskulārie augi pārstāvēti ar 25—30 sugām, no kurām 10 endēmas salai. Tā kā sala ir relatīvi jauna (ap 1 miljonu gadu) un no tuvākās sauszemes to atdala 1500 km okeāna, augu valsts nebija vēl attīstījusies. 1843. gadā britu botāniķis Džozefs Daltons Hukers (Joseph Dalton Hooker) apmeklēja salu kopā ar Džeimsa Klārka Rosa Antarktisko ekspedīciju. Hukers piedāvāja plānu, kā salā introducēt dažādus augus, lai attīstītu veģetāciju un tādējādi palielināt nokrišņu daudzumu.^[2]

Jau 1865. gadā Britu Admiralitātes ziņojumā tika atzīmēts, ka salā veiksmīgi introducētas 40 dažādas koku sugas un nodrošinājums ar ūdeni ir pietiekošs. 1900. gadā salā jau brīvā dabā auga banāni un guava.^[3] 2005. gadā kalns un tā apkārtne tika iekļauta jaunizveidotajā Grīnmauntinas nacionālajā parkā.

Atsauces

1. «Global Volcanism Program. Ascension». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. janvārī. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
2. «The parable of Green Mountain: Ascension Island, ecosystem construction and ecological fitting». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
3. Department of Plant Sciences, University of Oxford. Ascension