Grieķija (Osmaņu impērija)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Grieķijas teritorija pakāpeniski sāka nonākt Osmaņu impērijas pakļautībā jau 14. gadsimta vidū. Grieķu vēsturē periods pazīstams Turkokrātija (grieķu: Τουρκοκρατία).
Osmaņu impērijas valsts iekārta | ||
---|---|---|
Osmaņu nams (sultāns) | ||
Lielvezīrs (1320—1922) Divāns (1586—1908) | ||
Impērijas valdība (1908—1920) | ||
Skatīt arī: | Administratīvais iedalījums — Millets — Lielā porta |
Osmaņu impērijas vēsture | |
---|---|
Laikmeti | |
Bezvaldnieku laiks | |
Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets | |
Reformas 1. konstitūcijas laikmets | |
2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana |
Osmaņu turki pirmo reizi Eiropā iebruka 1354. gadā. Bizantijas impērija, kas vairāk kā 1100 gadus bija valdījusi lielākajā daļā no grieķu zemēm, bija stipri novājināta pēc 1204. gadā krustnešu veiktās Konstantinopoles izlaupīšanas Ceturtajā krusta karā un impērijas neatkarības zaudēšanas, kas turpinājās līdz 1261. gadam. Pēc Bulgārijas Otrās impērijas (1371) un Serbijas impērijas (1389) sakāves Osmaņu karaspēks koncentrējās uz Bizantijas iekarošanu. Pēc Konstantinopoles krišanas, Atēnas tika ieņemtas 1458. gadā, bet Bizantijas pēdējā teritorija — Morejas despotāts noturējās Peloponēsā līdz pat 1460. gadam. Itāļu Venēcijas Republikas un Dženovas Republikas noturēja dažas salas. 1500. gadā gandrīz visa Grieķija un salas bija Osmaņu varā. Grieķijas kalnus Osmaņu impērija atstāja neskartus un tur grieķi varēja bēgt no svešās varas. 1571. gadā krita Kipra, bet Venēcija noturējās Krētā līdz 1669. gadam. Vienīgi Venēcijas pārvaldītās Jonijas jūras salas (lielākā, Korfu) un Mani pussala pašos Peloponēsas dienvidos nenokļuva Osmaņu varā, kas pārējā Grieķijā turpinājās līdz neatkarības pasludināšanai 1821. gadā.