Hērodots
From Wikipedia, the free encyclopedia
Hērodots no Halikarnāsas (dzimis starp 490. un 480. gadu p.m.ē, miris aptuveni 425. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu vēsturnieks. Plašās aprindās Hērodots tiek uzskatīts par pirmo autoru, kas vēsturisku tēmu izpētei izmantoja sistemātiskas pētniecības metodi, vācot materiālus un tad kritiski apvienojot tos historiogrāfiskā stāstījumā. Tāpēc Hērodots bieži tiek dēvēts par “vēstures tēvu” un šo titulu viņam pirmais piedēvēja Senās Romas orators Cicerons 1.gs p.m.ē.[1] Hērodots sarakstījis darbu, kuram vēlāk dots nosacīts nosaukums Historiai (Vēsture), kurā aprakstīti grieķu-persiešu kari (550.-449.g.p.m.ē.) un daudzu tai laikā dzīvojošo tautu īpatnības. Par galveno "Vēstures" avotu kalpojušas aculiecinieku liecības, kā arī sengrieķu mutvārdu tradīcija, bet attiecībā uz ģeogrāfiskajām ziņām Hērodots izmantojis arī paša ceļojumos pieredzēto. Ir izteikts pieņēmums, ka darbs nav pabeigts. "Vēsture" sastāv no deviņām grāmatām. Pirmās četras grāmatas galvenokārt veltītas ģeogrāfijai, un tajās plaši aprakstīta Persija, Ēģipte un citas zemes. Nākamās piecas grāmatas veltītas tieši grieķu-persiešu karu aprakstam.
| ||||||||||||
|
Hērodota devums ir ļoti nozīmīgs vēsturiskā reģiona Skitijas un skitu cilšu izpētē. Ceturtajā grāmatā viņš aprakstījis neurus, kurus latviešu etnogrāfs un sinologs Pēteris Šmits identificējis ar senajiem baltiem.[2]
2017. gadā izdevniecība "Apvārsnis" uzsāka darbu pie Hērodota "Vēstures" zinātniska tulkojuma latviešu valodā.[3]