Igaunijas brīvības cīņas
From Wikipedia, the free encyclopedia
Igaunijas brīvības cīņas (igauņu: Vabadussõda) bija karš par neatkarīgu Igaunijas valsti no Sarkanās armijas iebrukuma 1918. gada 28. novembrī līdz Igaunijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 2. februārī.
Igaunijas brīvības cīņas | ||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Igaunijas brīvības cīņu karte (redzama Sarkanās armijas ieņemtā daļa 1919. gada janvārī) | ||||||||
| ||||||||
Karotāji | ||||||||
Igaunijas armija Ziemeļlatvijas brigāde Somijas brīvprātīgie Dānijas brīvprātīgie Baltiešu pulks Lielbritānijas karaflote |
Dzelzsdivīzija Baltijas landesvērs Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija |
Padomju Krievijas 7. armija Igaunijas Darba komūna Padomju Latvijas armija (pēc 1919. gada jūnija 15. armija) | ||||||
Komandieri un līderi | ||||||||
Johans Laidoners Jorģis Zemitāns Nikolajs Judeņičs |
Jozefs Bišofs, Alfrēds Flečers, Pāvels Bermonts-Avalovs |
Jukums Vācietis Augusts Korks Vladimirs Gitiss | ||||||
Zaudējumi | ||||||||
3588 kritušie, ap 14 000 ievainoto, 2600 invalīdi, 667 krituši gūstā | 400 kritušie, 1100 ievanotie | ap 10 000 krituši gūstā |
Jaundibināto Igaunijas Republiku pakāpeniski atzina Latvija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto). Igauņu karaspēks brīvības cīņu laikā ar sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan Baltijas landesvēra, Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo (Bermonta) karaspēkus.
Konfliktu ar vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju Igaunijā sauc par Landesvēra karu (Landesveeri sõda), un 23. jūnija uzvaru Cēsu kaujās kopš 1934. gada tā svin kā savu Uzvaras dienu. Landesvēra sakāve demonstrēja igauņu kaujasspējas arī Antantes pārstāvjiem, kas turpmāk daudz noteiktāk atbalstīja Igaunijas neatkarību.[1]