Indoirāņu valodas
From Wikipedia, the free encyclopedia
Indoirāņu valodas jeb āriešu valodas[1] ir indoeiropiešu valodu saimes austrumu zars, kas sastāv no četrām valodu grupām: indoāriešu, irāņu, nuristāņu un dardiešu. Indoirāņu pirmvalodas pratēji, hipotētiskie pirmindoirāņi parasti tiek asociēti ar vēlā 3. gadu tūkstoša p.m.ē. Sintaštas-Petrovkas kultūru Vidusāzijā. Viņu dzīves areāla izplešanās tiek saistīta ar kaujas ratu izgudrošanu.
Mūsdienu indoirāņu valodas veido lielāko indoeiropiešu atzaru, kurā ietilpstošās valodas prot miljons cilvēku, kas stiepjas no Eiropas (romi) un Kaukāza (osetīni) līdz Dienvidindijai (bengāļi un asāmieši). SIL 2005. gadā lēsa, ka kopumā ir ap 308 indoirāņu valodu izlokšņu. Lielākās valodas pēc dzimtās valodas līmeņa pratēju skaita ir Hindustāni (hindi un urdu, apm. 540 miljoni), bengāļu (apm. 200 miljoni), pandžabu (apm. 100 miljoni), marathu un persiešu (apm. 70 miljoni katrai), gudžaratu (apm. 45 miljoni), puštu (40 miljoni), orija (apm. 30 miljoni), kurdu un sindhu valoda (apm. 20 miljoni katrai).