Konstantīns fon der Pālens

Konstanīns Johans Georgs fon der Pālens (vācu: Konstantin Johann Georg Graf von der Pahlen, krievu: Константин Констанович Пален, 1861—1923) bija vācbaltu sabiedriskais darbinieks, Kurzemes guberņas muižnieks, Krievijas Impērijas ierēdnis, hofmeistars, Viļņas gubernators, Senāta loceklis. Rietumkrievijas kara politiskās padomes (Военно-политический совет для Западной России) priekšsēdētājs (1919).^[1]

Konstantīns fon der Pālens

Dzīvesgājums

Dzimis 1861. gada 26. martā (14. martā pēc VS) Pēterburgā grāfa Konstantīna fon der Pālena (1830—1912) un viņa sievas Helenas Šarlotes, dzimušas fon Tollas (1833—1910), ģimenē. Viņa tēvs bija Pleskavas gubernators (1864—1867), Krievijas tieslietu ministrs (1867—1878) un Valsts padomes loceklis (1878—1912).

Tēva ietekmē Konstantīns mācījās Ķeizariskajā tieslietu skolā (Императорское училище правоведения) un pēc mācību beigšanas 1882. gadā sāka strādāt Tieslietu ministrijā, no 1887. gada darbojās Kurzemes guberņas pārvaldē, 1889. gadā bija Kuldīgas apriņķa komisārs zemnieku jautājumos, tad goda miertiesnesis Kuldīgas-Ventspils tiesu apgabalā (1893) un Jelgavas tiesu apgabalā (1896).

Pēc Nikolaja II kļūšanas par ķeizaru viņš kļuva par Varšavas (1897), tad par Pleskavas (1900) vicegubernatoru, bet 1902. gadā par Viļņas gubernatoru. 1903. gadā uzrakstīja slepenu dienesta ziņojumu par ebreju stāvokli Nometinājuma joslā.

1906. gadā Pālens kļuva par slepenpadomnieku un Krievijas valsts senatoru. Senāta uzdevumā viņš 1908. gadā veica Krievijas Turkestānas revīziju.

Pēc tēva nāves 1912. gadā mantoja Lielauces muižu, Veczvārdes muižu un Ķeveles muižu.

Bermontiādes laikā 1919. gada 6. oktobrī viņu iecēla par Rietumkrievijas armijas civilpārvaldes (ru:Совет Западной России) priekšsēdētāju, kurā līdzdarbojās arī viņa radinieks Vidzemes bruņniecības landmaršals un bijušais Apvienotās Baltijas hercogistes reģents Ādolfs Pilars fon Pilhavs, Ludvigs Knorings, lielrūpnieki Andrejs Rēmers (Römmer), Hermanis fon Bergs, krievu ģenerālis Vasīlijs Biskupskis un pulkvedis Pjotrs Durnovo. Padome plānoja pēc Krievijas Impērijas atjaunošanas piešķirt neatkarību Polijai un Somijai, bet Baltijas provincēm piešķirt autonomiju, līdzīgu pirmskara Somijas lielhercogistes statusam.

1920. gada zemes reformas laikā zaudēja savus īpašumus Latvijā. Mūža nogalē dzīvoja Vācijā.

Miris 1923. gada 14. augustā Vernigerodē.

Atsauces

1. Ēriks Jēkabsons. Norises Rīgā 1919. gada 12.—15. oktobrī kauju laikā ar Bermonta spēkiem: atspoguļojums Lielbritānijas politiskās misijas vadītāja Stīvena Talentsa ziņojumos LATVIJAS UNIVERSITĀTES ŽURNĀLS. VĒSTURE 2019, 7/8