From Wikipedia, the free encyclopedia
Lībieši jeb līvi[2][3] (lībiešu: līvlizt, latīņu: livones, vācu: Liven, senkrievu: либь) ir Baltijas somu tauta Latvijas teritorijā, kas runā somugru grupas lībiešu valodā.
Lībiešu karogs | |
Visi iedzīvotāji | |
---|---|
Latvija (163)[1] Igaunija (22) Krievija (7) | |
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
Latvija (Lībiešu krasts) | |
Valodas | |
latviešu, lībiešu | |
Reliģijas | |
luterticība | |
Radnieciskas etniskas grupas | |
citi Baltijas somi | |
Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošie latgaļi un kurši pamazām jau no 13. gadsimta asimilēja gar jūras malu un Daugavas un Gaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu no latviešu tautas sastāvdaļām. Līvu valoda stipri ietekmējusi modernās latviešu valodas izveidi, tās ietekmē radies latviešu valodai raksturīgais uzsvars uz vārda pirmo zilbi.
Mūsdienās Latvijā dzīvo 163 līvi,[4] bet to lībiešu, kas savā valodā runā kopš bērnības, nav vairāk par desmit.[5]
Spriežot pēc lingvistiskā mantojuma līvu valodā, līviem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā. Kurzemes lībiešu teikas apgalvo, ka viņu priekšteči nākuši no Igaunijas salām.[6]
11. gadsimtā līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.
Rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi pieminēti jau no 11. gadsimta vikingu sāgās un krievu hronikās. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums Iflanti atrasts uz Trosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumi Daugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušies zemgaļi un skandināvi. Nepieciešamība pēc sabiedrotajiem līvu konfliktos ar kuršiem un zemgaļiem bija par iemeslu tam, ka viņu sabiedrotie sākotnēji bija skandināvi un vēlāk arī vācieši jau pašā Livonijas krusta karu sākumā.
Pirmais zināmais katoļu sludinātājs Līvzemē bija Gotlandes tirgotāju priesteris Meinards, kas ar Daugavas līvu meslu kunga Polockas kņaza Valdemāra atļauju uzsāka kristietības sludināšanu Lejasdaugavas līvu vidū.[7] Gotlandieši uzcēla pirmās līvu mūra pilis Ikšķilē un Mārtiņsalā.
1188. gada 1. oktobrī Brēmenes arhibīskaps Ikšķiles līvu pilsnovadā izveidoja Livonijas bīskapiju. 1199. gada 29. martā pāvests Inocents III par trešo Līvzemes (Ikšķiles) bīskapu iecēla agrāko Brēmenes domkungu Albertu no Bukshēvdenas. 1201. gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgas līvu pilsnovadu. 1202. gadā tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kura karagājienos vēlāk piedalījās arī kristītie līvu karavīri.
Livonijas krusta karu pirmajā periodā (1193—1206) vācu krustneši bīskapa Alberta vadībā un Zobenbrāļu ordenis pakāpeniski pakļāva un sadalīja Gaujas līvu un Metsepoles zemes, vēlāk arī Daugavas līvu zemes.
Zobenbrāļu ordenis pēc 1206. gada uzvarām pār līviem kaujā pie Salaspils, kaujā pie Turaidas un Salaspils aplenkuma neatlaidīgi pieprasīja no bīskapa Alberta trešo daļu no visas Līvzemes, kā arī no citām zemēm un vēl katoļu ticībai nepievērstajām apkārtējām tautām. Tomēr bīskaps Alberts no Romas ķeizara Frīdriha I dēla Švābijas Filipa 1207. gadā saņēma Svētās Romas impērijas firsta (vācu: Reichsfürst) tiesības Līvzemē.[8]
Pēc bīskapa Alberta pieprasījuma ordeņa brāļi 1207. gadā sadalīja Gaujas līvu zemes trijās daļās un bīskapam piešķīra izvēles pirmtiesības. Bīskaps pirmām kārtām paņēma Turaidu, proti, Līvzemes Kaupo daļu (pars Cauponis), ordenis izvēlējās Līvzemes Sateseles pilsnovadu (Dabreļa daļu) Gaujas pretējā krastā (altera pars Coiwe), tādēļ bīskapam palika trešā daļa Metsepole (Methsepole).[9]
Līdzīgi 1211. gada vasarā pēc bīskapa Alberta un krustnešu vienošanās Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem pārņēma Zobenbrāļu ordenis, bet Ikšķiles un Lielvārdes pilsnovadi bija izlēņoti bīskapa vasaļiem.
Saskaņā ar 1212. gada vasarā noslēgto Jersikas miera līgumu Polockas kņazs Valdemārs atteicās no savām meslu kunga tiesībām uz Daugavas līvu zemi. Autines sacelšanās laikā 1212. gada rudenī līvu kungi mēģināja atgūt zaudēto patstāvību, bet cieta sakāvi. Lielākā daļa no Vidzemes līvu zemēm integrējās Rīgas arhibīskapijas Līvu gala teritorijā, bet Daugavas līvu novadi palika Letu gala teritorijā un ātri pārlatviskojās.
Turpretī Kursas pārsvarā līvu apdzīvotās zemes (Vanema un Ventava) noslēdza miera līgumus ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas domkapitulu (t. s. Miera Kursa 1230. gadā) un Romas pāvesta vietvaldi Alnas Balduīnu 1231. gadā.
Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum), Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.[10]
20. gadsimtā līvu apdzīvotā teritorija saruka līdz dažus kilometrus platai un 60 kilometrus garai zemes strēlei Ziemeļkurzemes piekrastē. Ziemeļkurzemes lībieši sevi sauc par jūrmalniekiem (rāndalist) un savu valodu par jūrmalas valodu (rāndakēļ).
2018. gadā Latvijas Universitātē tika izveidots Lībiešu institūts (lībiešu: Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt). Tā direktors ir valodnieks un rakstnieks Valts Ernštreits.[11] Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru pasludināja 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu (lībiešu: Līvõd pierāndõks āigast), organizējot dažādus institūciju un aktīvistu rīkotus pasākumus.[12] Par centrālo notikumu akcijā tika noteikta Lībiešu mantojuma diena — pirmā svētdiena pēc pavasara Saulgriežiem, kas atbilda 26. martam.[13]
Bijušajā Rīgas arhibīskapijas "Līvu galā" Ziemeļrietumu Vidzemē lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un beidza skanēt 19. gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2—5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos — Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).[14]
Visilgāk lībiešu kopiena ar savu valodu, dzīvesveidu un tradīcijām saglabājās Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. 1852. gadā ciemos no Lūžņas līdz Melnsilam dzīvoja 2324 lībieši, 1935. gadā ciemos bija 2746 iedzīvotāji, no viņiem 32% lībiešu. Lībiešu valodu prata 790 iedzīvotāji.
1100 | 1300 | 1600 | 1835 | 1852 | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1994 | 1997 | 2000 |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
20 000 | 15 000 | 15 000 | 2074 | 2400 | 1312 | 831 | 1238 | 962 | 944 | 185 | 48 | 204 | 187 | 177 |
1100 | 1500 | 1600 | 1846 | 1852 | 1858 |
---|---|---|---|---|---|
30 000-50 000 | 13 000 | 13 000 | 22 | 22 | 8 |
Deklarētā tautība | 1834 | 1867 | 1881 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
līvi | 2074 | 2541 | 2374 | 831 | 1238 | 962 | 944 | 185 | 48 | 107 | 135 | 177 | 250 |
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.