Latīņu valoda

Latīņu valoda (lingua Latina) ir indoeiropiešu saimes viena no itāļu valodām, kurā sākotnēji runāja Laciumā (Latium, mūsdienu Lacio reģions Itālijas centrālajā daļā).

Latīņu valoda lingua Latina
Izruna:	IPA: [laˈtiːna]
Valodu lieto:	Romas Republika, Romas impērija, lielākā daļa Eiropas valstu (līdz 18. gadsimtam), Romas katoļu baznīca
Pratēju skaits:	nav zināms
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Itāļu   Latīņu-falisku[1]    Latīņu valoda
Rakstība:	latīņu alfabēts
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Vatikāns
Regulators:
Valodas kodi
ISO 639-1:	la
ISO 639-2:	lat
ISO 639-3:	lat
Romas impērija ziedu laikos, kas vienlaicīgi bija arī latīņu valodas maksimālais izplatības areāls. Impērijas austrumu daļā to lietoja retāk, līdztekus sengrieķu valodai.

Paplašinoties Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, tā izplatījās ārpus Laciumas provinces. Latīņu valoda bija Senās Romas oficiālā valoda,^[2] kaut arī plaši tika lietota arī grieķu valoda, īpaši impērijas austrumu daļā. Mūsdienās tā ir Romas Katoļu baznīcas oficiālā valoda, kas to padara arī par Vatikāna valsts valodu.

Visas romāņu valodas ir cēlušās no latīņu valodas, un daudzi vārdi citās valodās ir ieviesušies no tās. Latīņu valoda tika lietota zinātnei un starptautiskajai saziņai lielākajā daļā Eiropas valstu līdz pat 18. gadsimtam, kad to nomainīja franču valoda, un vēlāk, 19. gadsimtā, angļu valoda.

Šobrīd latīņu valoda tiek lietota bioloģijā un medicīnā kā viennozīmīga starptautiska terminoloģija. Tā joprojām ir daudzu juridisko terminu avots. Starptautiskajās tiesībās un diplomātijā bieži tiek lietoti latīņu izteicieni, piemēram, habeas corpus, ex officio, de facto, de jure u.c. Zināšanas par latīņu valodu ir būtiskas juristiem, īpaši starptautisko tiesību jomā.

Latīņu valodas attīstības etapi

Latīņu valodas attīstības vēsture tiek iedalīta:

• Arhaiskā latīņu valoda;
• Klasiskā latīņu valoda;
• Pēcklasiskā latīņu valoda;
• Vēlā latīņu valoda.

Lietošana viduslaiku Latvijā

Pēc Livonijas krusta kariem 13. gadsimtā izveidotajā Livonijas Konfederācijā latīņu valoda kalpoja kā valsts valoda, kurā tika rakstīti oficiālie dokumenti un likumdošanas akti. Līdztekus tai kā starptautu sazināšanās valoda (lingua franca) arvien lielāku nozīmi ieguva vācu valoda un tās lejasvācu dialekts, bet zemnieku vidē kā sazināšanās valoda Livonijā dzīvojošo maztautu starpā līdz 16. gadsimtam izveidojās latviešu valoda un igauņu valoda.

Skatīt arī

• Tautas latīņu valoda