Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja
From Wikipedia, the free encyclopedia
Latviešu bēgļu apgādāšanas (LBA) centrālkomiteja bija Pirmā pasaules kara latviešu bēgļu pārstāvniecības institūcija Petrogradā, kas darbojās no 1915. gada augusta līdz 1918. gada janvārim. Šajā pašpalīdzības organizācijā ietilpa aptuveni 260 organizāciju un aģentūru dažādās Krievijas Impērijas pilsētās. Tās uzdevums bija koordinēt latviešu bēgļu palīdzības iestāžu darbību, veicināt savstarpējos sakarus un komunikāciju ar varas iestādēm, piesaistīt līdzekļus bēgļu apgādāšanai. No tās 1917. gadā izveidojās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome.
Lielākajās pilsētās LBA Centrālkomiteja organizēja birojus, kuros bēgļiem palīdzēja kārtot juridiskos jautājumus, 1916. gadā LBA Centrālkomitejas Kultūras biroja Izglītības nodaļa izstrādāja četrgadīgajām bēgļu skolām pirmo dabaszinību programmu latviešu tautskolu vēsturē. Petrogradā, Maskavā, Jaroslavļā u.c. pilsētās ierīkoja šūšanas un apavu darbnīcas.[1]
1916. gada decembrī LBA Centrālkomiteja nosūtīja valdes priekšsēža biedru Čaksti uz ASV, taču viņš paspēja nokļūt tikai līdz Stokholmai, kur viņu sasniedza ziņa par 1917. gada Februāra revolūciju Krievijā. Būdams spiests uzturēties Stokholmā vairākas nedēļas, Čakste tur sarakstīja un izdeva brošūru (67 lpp.) "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme), kurā starp citu deklarēja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”.