Laukšpats
From Wikipedia, the free encyclopedia
Laukšpats[1] ir jēdziens, kas apzīmē nozīmīgu iežus veidojošu minerālu grupu. Visi laukšpati ir silikātu minerāli — tektosilikāti. Iespējams, ka pat 60% Zemes garozas sastāv no laukšpatiem. Arī Latvijā laukšpati ir vieni no parastākajiem minerāliem, kas atrodami granīta un vairāku citu iežu laukakmeņos.
Laukšpati kristalizējas no magmas gan intruzīvajos, gan ekstruzīvajos iežos. Tie bieži sastopami arī metamorfajos iežos un nogulumiežos. Laukšpati iežos sastopami kā kompakti graudi un kristāli, kā dzīslas. Ir ieži, kas sastāv tikai no laukšpatiem, piemēram anortozīts.
Laukšpatu cietība svārstās no 6 līdz 6,5, tiem raksturīga monoklīnā singonija vai triklīnā singonija. Laukšpatiem var būt visdažādākās krāsas — tie ir bezkrāsas līdz melni, sārti, sarkani, zaļi, zili un brūni. Svītras krāsa vienmēr būs balta.
Dažādajiem laukšpatu veidiem raksturīga pakāpeniska ķīmiskā sastāva pāreja. Nosakot konkrētu laukšpata veidu, tiek noteikts ķīmisko elementu procentuālais saturs minerālā. Izdala trīs galējos laukšpatu minerālus:
- Kālija laukšpats (trīs polimorfie veidi ir ortoklazs, sanidīns un mikroklīns) — KAlSi3O8
- Albīts — NaAlSi3O8
- Anortīts — CaAl2Si2O8
Pārējo laukšpatu ķīmiskais sastāvs būtībā ir šo trīs laukšpatu ciets šķīdums dažādās proporcijās, tomēr ir arī laukšpati, kas nātrija, kalcija vai kālija vietā satur bāriju vai amonija grupu NH4 un alumīnija vietā — boru. Mikroklīns un anortīts reti veido cietos šķīdumus, taču abu pārējo veidu cietie šķīdumi ir izplatīti.