Malakoloģija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Malakoloģija (grieķu: μαλακός + λόγος malakos ‘mīksts’ + logos ‘vārds, runa, mācība’) ir bezmugurkaulnieku zooloģijas nozare, kas pēta gliemjus (moluskus, mīkstmiešus), to taksonomiju, sistemātiku, ekoloģiju, evolūciju un uzbūvi.[1]
Šis raksts ir izolēts. Uz to nenorāda neviens cits raksts. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot uz to saites no saistītiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Latvijā gliemju izpēti un aizsardzību koordinē Latvijas Malakologu biedrība. Tā arī izvēl gada gliemi, par kuru 2020. gadā kļuva izmirušais Salaspils dolomītgliemezis (Platyschisma kirchholmiensis).[2]
Malakoloģija iedalās konhioloģijā — gliemju čaulu (konhīliju) un čaulgliemežu — gliemežu un gliemeņu izpētē, limakoloģijā, kas pēta kailgliemežus, un teutoloģijā, kas pēta galvkājus, kā astoņkājus un kalmārus.[1] Lietišķo malakoloģiju studē medicīnā, veterinārijā un lauksaimniecībā; piemēram, gliemji kā slimību pārnēsātāji, tai skaitā šistosomiāzes un peldētāju niezes gadījumos. Malakoloģiskajos pētījumos tiek izmantotas parastās zooloģiskās metodes. Pētniekus parasti iedala malakologos un konhiologos.
Arheoloģija izmanto malakoloģiju, lai izprastu klimata attīstību, apgabala biotu un vietas īpatnības. Pateicoties čaulu labajai saglabājamībai, konhioloģijai ir liela nozīme paleontoloģijā. No retākiem novirzieniem gliemju čaulu šūnu uzbūvi pēta, lai to izmantotu arhitektūrā, bet bioindikācijā tiek izmantota gliemju spēja reaģēt uz ūdens un augsnes kvalitātes izmaiņām.[1] Gliemju čaulas ir arī kolekcionēšanas un mākslas objekts.